Kā Ziemassvētkus svinēja viduslaikos?

Divpadsmitā nakts FOTO: Wikimedia Commons

Ilgi pirms Ziemassvētku vecīša, izgaismotām eglītēm un “Viens pats mājās” cilvēki viduslaiku Eiropā Ziemassvētku sezonu atzīmēja ar 12 dienu garām dzīrēm, kuru kulminācija bija 12. dienā.

Viduslaikos pirms Ziemassvētkiem bija mēnesi garš adventes laiks, kad visiem kristiešiem bija jāievēro gavēnis. Gavēņa laikā bija liegti bagātīgi mielasti un pārmērības, tomēr tas viss beidzās 25. decembra rītā, izdevumā “The Conversation” raksta vēsturniece un viduslaiku speciāliste Anne Lorensa-Matersa.

“Kad pienāca Ziemassvētku diena, ja tev bija pietiekami spēka, tika sagaidīta liela izēšanās, dzeršana, jautrība, pārģērbšanās, spēles un dejošana pilsētā 12 dienu garumā,” stāstīja Lorensa-Matersa.

Dzīres

Viduslaikos svētki sākās ar īpašu misi Ziemassvētku dienas rītā pirms rītausmas. Tādā veidā tika pielikts oficiāls punkts adventei un sākās dzīru laiks, kas ilga no 25. decembra līdz 5. janvārim.

Ziemassvētku dzīru vēriens bija atkarīgs no cilvēka sociālā statusa, tomēr Lorensa-Matersa saka, ka lielākā daļa cilvēku varēja atļauties jau novembrī nokaut cūku, iesālīt un nokūpināt gaļu un Ziemassvētkos galdā likt bekonus un šķiņķus.

Laukos bagātie muižkungi parasti saviem zemniekiem deva vismaz 12 brīvdienas, kā arī sarīkoja bagātīgu mielastu. Īsti nav skaidrs, kas tika likts galdā, tomēr daži avoti liecina, ka mielasts sākās ar virkni pīrāgu, desām un melno pudiņu. Pēc tam tika pasniegtas četru veidu zivis, vistas un cepeši. Savukārt noslēgumā galdā tika celts olu krēms, pīrāgi, rieksti un saldumi.

Viduslaiku dižciltīgie Ziemassvētku dzīres pacēla pavisam citā līmenī. Piemēram, priekš Ziemassvētku mielasta Redingas abatijā 1226. gadā karalis Henrijs III pasūtīja 40 lašus, brieža un kuiļa gaļas kalnus un “pēc iespējas vairāk nēģu”. Savukārt Henrijs V, kurš valdīja 1400. gadu sākumā, galdā cēla vēl eksotiskākus labumus, piemēram, vēžus, zušus un cūkdelfīnus.

“Viena lieta ir skaidra – dzērieni bija ļoti nozīmīga mielasta daļa, pat ja ne pati svarīgākā. Kamēr eils un sidrs bija vienkāršāko cilvēku dzērieni, kungi un dižciltīgie strēba vīnu burtiski tonnām. Viena gada laikā Henrijs III priekš Redingas abatijas pasūtīja 60 tonnas vīna. Viena tonna ir līdzvērtīga 1272 pudelēm vīna,” stāstīja Lorensa-Matersa.

Pārģērbšanās, staigāšana apkārt un “muļķu svētki”

Varbūt tās bija apreibināšanās sekas, bet pārģērbšanās spēles un lomu spēles bija pārsteidzoši nozīmīga viduslaiku Ziemassvētku sastāvdaļa. Turklāt šī tradīcija sakņojās vēsturē. Piemēram, pārģērbšanās bija populāra izklaide viduslaiku Anglijas ciemos. Cilvēki mēdza uzvilkt dzīvnieku maskas vai pārģērbties pretējā dzimuma drēbēs, bet pēc tam staigāt pa tuvējām mājām, dziedāt svētku dziesmas un plēst jokus. Daži to darīja prieka pēc, bet citi pretī sagaidīja naudu vai nelielas dāvanas.

Dzīvnieku maskas varētu būt saistītas arī ar kādu citu dīvainu Ziemassvētku tradīciju dižciltīgo vidū, kad pārģērbušies cilvēki gāja parādēs, uz galvas uzvilkuši īstas dzīvnieku galvas – par laimi, pagatavotas. Populārākā maska bija mežacūkas galva, kas vēlākos periodos tika aizstāta ar koka mežacūkas masku.

12 dienas ilgo dzīru vidū 1. janvārī norisinājās tā saucamie muļķu svētki, kad baznīcas pārstāvjiem tika ļauts muļķoties. Populāras bija lomu spēles, kuru laikā ēverģēlības nereti izgāja no kontroles. Priesteri un ierēdņi darba laikā, piemēram, pārģērbās par sievietēm un dziedāja dziesmas, ēda melno pudiņu, spēlēja spēles, skraidīja un dejoja baznīcā, itin nemaz nekaunoties par savu uzvedību.

Pupiņu kūka

5. janvārī norisinājās svētku kulminācija, kas bija tādi kā atsevišķi svētki. Svētku centrā bija pupiņu kūka – ar augļiem bagātīgi pildīta kūka, kurā bija paslēpta kaltēta pupa.

“Kurš savā kūkas gabaliņā atrada pupu, kļuva par vakara karali. Viņam bija ļauts cilvēkiem dot muļķīgus sodus un pavēles, kurām viņiem bija jāpakļaujas,” rakstīja Lorensa-Matersa.

Divpadsmitais vakars bija teju divu nedēļu dzīru kulminācija, kas raksturoja viduslaiku Ziemassvētkus.

Nākotnes paredzēšana

Dīvaini, bet 12 dienu Ziemassvētku dzīrēm bija arī liela nozīme nākotnes pareģošanā. Priesteri pārskatīja tekstus, ko dēvēja par “prognozēm”. Tajos bija aprakstīti ar Bībeli saistīti paņēmieni, kā pareģot, piemēram, vētras, vējus un varavīksnes. Tādā veidā varēja pareģot, kādi laikapstākļi būs nākamajā gadā, kā arī paredzēt nozīmīgus nākotnes notikumus.

“Ideja bija tāda, ka Dievs sūtīja zīmes tiem, kuri tās prata lasīt, un 12 dienas ilgās Ziemassvētku dzīres bija īpašs laiks,” piebilda Lorensa-Matersa.

Piemēram, ja Ziemassvētku dienā bija saulains un skaidrs laiks, tad tā bija zīme, ka pavasaris būs silts un raža laba. Savukārt spēcīgi vēji Ziemassvētkos nozīmēja sliktu nākamo gadu bagātajiem un varenajiem.

Uz augšu
Back