/nginx/o/2021/10/18/14148061t1h6bf9.jpg)
Šķiet, ka ir pienācis laiks, kad sarunās par globālo sasilšanu vairs nekas nespēj pārsteigt un šokēt. Ne atkritumu grēdas no plastmasas mazos trešās valsts ciemos un okeānu dzīlēs, ne mirstoši polārlāči. Pat ne postoši ugunsgrēki un plūdi, kas prasa tūkstošiem cilvēku dzīvības tepat rietumu valstīs, arī ne ikdiena kaitīga smoga pārklātās pilsētās, kurās elpot, negūstot nopietnus plaušu bojājumus, kļūst neiespējami. Mūsdienu sabiedrība jau sen dzīvo nolieguma laikmetā, vairumā gadījumu neticot zinātniekiem, un ir sašķēlusies grupu grupās pēc to ideoloģijas, pārliecības un pat tik neracionāla lieluma kā ticība... kaut kam, pašiem nezinot - kam.
“Scenārijs tapa stipri pirms Covid-19 pandēmijas, bet jau šeit ir redzams neaptveramais – politiskās un ekonomiskās intereses, vīrusa noliegšana.
Te ir viss. Noliegums un aizmiršanās ar tukšām pļāpām. Ziņās nav nekā par globālo sailšanu, un pēkšņi parādās reklāma par kādu degvielas kompāniju.
Mūsdienās iezīmējas tik daudz interešu konfliktu, cilvēki tomēr domā arī par saviem ienākumiem un drošību.
Tajos ziņu dienestos strādā cilvēki, kuriem nepieciešama liela drosme – pacelt roku sanāksmes laikā un pateikt, ka par klimata krīzi ir jābūt lieliem, bieziem virsrakstiem katrā avīzes lappusē, jo mēs visi iesim bojā,” savas idejas pauž režisors Makejs.