Kaspars Škinčs par dzīvi Rīgas centrā, veloentuziasmu un iztrūkstošo kultūru

Interneta vidē jau izsenis valda mūžīgā cīņa starp “dīzeļgalvām” un “velofašistiem”. Karsto diskusiju virpuļos Kaspars man jau sen simpatizē kā tāda velobraucēju saprāta balss, kas nesāk histēriski kliegt, kolīdz pamana kādu viedokli, kuram līdz galam nepiekrīt. Tieši tāpēc arī vēlējos ar viņu papļāpāt nedaudz vairāk.

Tu bieži esi rakstījis “man kā viesnīcniekam”, un zinu, ka strādā Radisonā, bet tad ik pa laikam aicini nākt konsultēties pie sevis uz veloveikalu un vēl regulāri darbojies dažādās konferencēs un pasākumos ārpus viesnīcas, tāpēc likumsakarīgs jautājums – ar ko tu vispār nodarbojies un kā šīs visas lietas iespējams apvienot?

Man patīk pārmaiņas un visu laiku pamēģināt kaut ko jaunu. Sākās kovids, un viesnīcā bija mazāk darba, bet velovirtuvē es nu jau esmu tā vai tā. Daudzi no draugiem un paziņām, ar kuriem kopā braucam sacensībās un izbraucienos, darbojas veloindustrijā. Viņi arī teica: “Klau, mums vajag darbiniekus – nāc pie mums!” Nav gluži tā, ka mani vispār nevajadzēja apmācīt, bet kaut kāds pamats jau ir, un jau pirmajā dienā varēju iet un sākt strādāt.

Aizgāju uz veloveikalu, un plāns gan nedaudz pamainījās – sākumā bija paredzēts, ka strādāšu veikalā un pārdošu riteņus, bet beigās es pats tos gan liku kopā, gan arī strādāju veikalā un tirgoju.

Runājot par apvienošanu, viesnīcā arī tas grafiks ir tāds – ja ir kaut kādi pasākumi, es strādāju, ja nav pasākumu – nestrādāju. Pārsvarā tā slodze sanāk apmēram tāda, ka nedēļu ir konferences un garas darba stundas, bet pēc tam nedēļu klusums.

Pamatā es strādāju konferenču centrā un esmu pārzinis – organizēju darbus. Mums ir sava komanda, iekārtojam zāles, liekam videoprojekcijas, skaņas, gaismas, interaktīvās tulkošanas – visu, kas saistīts ar konferenču tehnisko pusi. To visu es pārzinu, un mēs domājam dažādus risinājumus, jo parasti nav tā, ka klients atnāk un jau zina, ko vēlas.

Un tagad vēl pandēmija uzliek jaunus veidus, kā uz to skatīties.