/nginx/o/2022/02/04/14345726t1h1583.jpg)
SARS-CoV-2 konstanti mainās. Viena divu gadu laikā ziņu virsrakstos pabijuši tādi vīrusa varianti kā alfa, beta, delta, lambda, mu un omikrons – krietna daļa no grieķu alfabēta. Tomēr šajā sarakstā nav iekļauti vēl daudzi varianti, kas tika identificēti, bet PVO tos neuzskatīja par pietiekami nozīmīgiem. Vai koronavīrusa nemitīga evolūcija ir kaut kas neparasts? Vai citiem vīrusiem ir tikpat daudz variantu? Lai atbild eksperti.
Vīrusi nemitīgi dalās un pavairojas, tomēr šajā procesā var notikt aizķeršanās. Kad vīrusi izmanto cita organisma šūnas, lai nokopētu savu ģenētisko materiālu, var notikt dažādas izmaiņas jeb mutācijas. Lai arī lielākā daļa mutāciju var padarīt vīrusu dzīvotnespējīgu vai to vispār neietekmēt, tomēr reizēm mutācija piešķir tam uzlabojumus, īpašas spējas. Piemēram, dažas mutācijas ļauj vīrusam izvairīties no vakcīnas, bet citas ļauj tam vieglāk izplatīties, izdevumam “Live Science” stāstīja vīrusu evolūcijas eksperts Sumans Dass.
Līdzīgi kā gripas vīrusiem, enterovīrusiem un rinovīrusiem, kas izraisa parastās iesnas, arī SARS-CoV-2 savu ģenētisko informāciju nes uz RNS virknes. Salīdzinot ar citiem RNS vīrusiem, SARS-CoV-2 mutāciju biežums nav pārāk īpašs. Patiesībā mutāciju biežums ir ļoti līdzīgs citiem biežāk sastopamajiem RNS vīrusiem, piemēram, gripai un citiem koronavīrusiem, kas izraisa iesnām līdzīgus simptomus, skaidroja vīrusu eksperte Keitija Kistlere.
Vārdu sakot, SARS-CoV-2 mutācijas ātrums nav neparasts. Tomēr liela lomu jaunu vīrusa variantu rašanās ātrumā spēlē arī citi faktori, piemēram, vīrusa “lipīgums” jeb spēja ātri izplatīties cilvēku vidū, jaunu medikamentu radīšana un vakcīnas.
“SARS-CoV-2 – vīruss, kas izraisa Covid-19 – piedzīvo vairāk mutāciju tāpēc, ka tas ir lipīgāks par citiem biežāk sastopamajiem vīrusiem. Rezultātā ir vairāk saslimšanas gadījumu. Vīruss nemitīgi cirkulē starp daudziem cilvēkiem jau vairāk nekā divus gadus, kas tam sniedz vairāk iespēju dalīties un iegūt lielākas priekšrocības,” teica pētnieks Džesijs Erasmuss.
Straujās SARS-CoV-2 izmaiņas varētu būt saistītas arī ar tā neseno nonākšanu cilvēku vidū. Līdz 2019. gadam vīruss bija pielāgojies dzīvnieku inficēšanā, īpaši sikspārņu. Sākotnēji vīrusam ir jāpielāgojas cilvēku nevis sikspārņu inficēšanā, tāpēc šajā pārejas fāzē vīruss piedzīvo daudzas mutācijas, kas tam sniedz priekšrocības. Pēc tam vīrusa pielāgošanās palēninās.
Līdzīgi viss norisinājās ar 2009. gada H1N1 gripas vīrusu. Sākotnējā pandēmijas fāzē, kas ilga vienu vai divus gadus, varēja novērot, ka vīrusa funkcionālās izmaiņas bija biežākas, bet pēc tam samazinājās.
Beigu beigās vīrusa izmaiņas, kas vērojamas šajā pandēmijā, daļēji veicina arī vakcīnu straujā attīstība. Proti, vakcīnu izraisītais spiediens uz vīrusu liek tam mainīties un pielāgoties.
