/nginx/o/2021/12/01/14233885t1hbbac.jpg)
Kurš gan nav saulainā agra pavasara dienā gājis pa ielu un ar neviltotu riebumu uzlūkojis brūnganās sniega čupas ietvju malās? Liekas – jau putniņi dzied, saulīte spīd, pumpuri plaukst, bet sniega čupas kā nepaliek, tā nepaliek mazākas. Kāpēc tās tik ļoti negrib no mums atvadīties?
Kā vēstīts vietnē “Boston”, riebīgās sniega kaudzes pavasarīgā laikā ir izturīgākas vairāku faktoru kombinācijas dēļ. Vispirms ir jāsaprot, ka pastāv latentais kušanas siltums, kas vajadzīgs, lai ūdens no cieta agregātstāvokļa pārvērstos šķidrā. Šis siltums ir atšķirīgs no gaisa temperatūras.
Lai izkustu liela sniega čupa, nepieciešama ne tikai gaisa temperatūras paaugstināšanās, bet arī enerģija un laiks. Līdzīgi kā ir ar ledus kubiņu – paņemot to plaukstā, tas neizkusīs uzreiz.
Sniega čupas kušanas ātrums ir arī atkarīgs no tās lieluma un blīvuma. Sniega kaudzes parasti izveido cilvēks, novācot sniegu no, teiksim, ietvēm un sakraujot to lielās kaudzēs ietvju malās. Kaudze tādā veidā kļūst aizvien blīvāka un smagāka. Turklāt sniegs, kas atrodas tuvāk kaudzes virsmai, sāk darboties kā izolators apakšā esošajam sniegam. Tieši tāpēc sniega kaudzei nepietiek tikai ar saulainu pavasara dienu, lai tā izkustu.
Viena iespēja, kā tikt vaļā no netīkamajām sniega kaudzēm, ir tās vienkārši aiztransportēt prom. Tiesa, lētāk tomēr būtu sagaidīt lietu, kas burtiski sakapās sniega kaudzi un ātri vien liks tai izkust.
