Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), nelūdzot valdības apsvērumus, ir pasludinājusi trīs tiesnešu komitejas sastāvā pieņemto lēmumu bijušā "Parex bankas" īpašnieka Viktora Krasovicka un otra īpašnieka Valērija Kargina dēla Maksima Kargina prasībās pret Latviju, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību.
Kargins un Krasovickis ECT vērsās 2016.gada aprīlī. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.pantu, viņi sūdzējās par to, ka kopš brīža, kad stājās spēkā norma par procentu maksājumu apturēšanu no komercsabiedrības, kas nonākusi finansiālās grūtībās un saņem valsts atbalstu, banka pārtrauca procentu maksājumu izmaksa, kas viņiem esot pienākusies saskaņā ar 2007.gadā ar "Parex banka" noslēgtu termiņdepozīta līgumu.
Tāpat, atsaucoties uz konvencijas 1.protokola 1.pantu kopsakarā ar konvencijas 14.pantu, bijušie baņķieri sūdzējās, ka attiecībā uz viņiem esot pieļauta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar kreditoriem, kuru aktīvi pēc "Parex bankas" reorganizācijas tika nodoti AS "Citadele banka",
jo "Citadeles bankas" kreditori arī pēc minētās normas spēkā stāšanās saņēma viņiem pienākošos procentu maksājumus.
Jau vēstīts, ka "Parex banka" sabruka 2008.gada krīzes laikā. Sākotnēji valsts pārņēma grūtībās nonākušās "Parex bankas" akciju kontrolpaketes jeb 51%, par šīm akcijām to īpašniekiem Karginam un Krasovickim katram tika samaksājot vienu latu. Vēlāk valsts pārņēma arī pārējās bankas akcijas. Kopējais valsts atbalsts bijušajai "Parex bankai" sasniedza 1,7 miljardus eiro, no kā ir atgūta mazāk nekā puse.
"Parex bankas" labie aktīvi 2010.gadā tika nodoti jaunizveidotajai "Citadele bankai", un kopš tā brīža "Parex banka" darbojās kā risinājuma banka, kuras galvenais uzdevums bija valsts ieguldījumu maksimāla atgūšana.
2012.gada "Parex banka" sāka darbu ar nosaukumu "Reverta" un tai tika anulēta bakas licence. Vēlāk tika likvidēta arī "Reverta".
Pievēršoties iesniedzēju sūdzībām par konvencijas 1.protokola 1.pantu, tiesa secināja, ka normas, saskaņā ar kuru Kargins un Krasovickis nevar saņemt procentu maksājumus, rezultātā ir notikusi iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu.
Vienlaikus ECT pievienojās Satversmes tiesas (ST) 2015.gada 13.oktobra spriedumā paustajiem secinājumiem, ka šī iejaukšanās ir bijusi likumīga un tai ir bijis leģitīms mērķis - sabiedriskās intereses. Iepriekš ST, izskatot pēc Kargina un Krasovicka konstitucionālajām sūdzībām ierosinātu lietu, secināja, ka Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8.panta pirmā daļa, kas nosaka procentu maksājumu apturēšanu, atbilst Satversmes 105.pantam.
Pievēršoties iejaukšanās samērīgumam, ECT norāda, ka sūdzību vērtēšanā ir jāņem vērā faktiskie apstākļi. Proti, Kargina un Krasovicka sūdzības bija saistītas ar pasākumiem, kas īstenoti, lai glābtu stratēģiski svarīgu banku, kurai pēc 2008.gada ekonomiskās krīzes būtu varējusi iestāties maksātnespēja, ja valsts nebūtu rīkojusies, lai šādu situāciju novērstu. Turklāt tiesa uzsver, ka iesniedzēji bija cieši saistīti ar šo banku, proti, Kargins un Krasovickis nebija parasti iedzīvotāji, bet tieši un pstarpināti "Parex bankas" vairākuma akcionāri.
Tiesa atzīmēja, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tik jūtīgu ekonomikas jomu kā banku sistēmas stabilitāte.
Situācijā, kad valsts saskaras ar tāda mēroga izaicinājumiem, kas izvirza ekonomiska, sociāla un politiska rakstura jautājumus, valsts iestādes principā ir labākā situācijā nekā starptautiska tiesa, lai izvēlētos piemērotākos līdzekļus, kā sasniegt taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm. Turklāt primāri tiesa paļausies uz šo iestāžu vērtējumu, ja vien tas nebūs acīmredzami nepamatots vai patvaļīgs.
Šajā kontekstā tiesa secināja, ka ST ir visaptveroši izvērtējusi, cik samērīga bija iejaukšanās Kargina un Krasovicka tiesībās uz īpašumu. Tiesa uzsver, ka ST izvērtējums bijis pamatots un tajā ietvertas atsauces uz Eiropas Savienības (ES) tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem. Tāpat tiesa uzskata, ka nav nepamatots ST secinājums, ka apstrīdētā norma ir izrietējusi no prasībām, kuras Latvija uzņēmusies, lai, sniedzot valsts atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tiktu ievērotas ES tiesību normas. Savukārt Kargina un Krasovicka argumentu, ka ES tiesību akti neuzlika Latvijai par pienākumu pārtraukt izmaksāt procentu maksājumus, tiesa noraidīja kā nepamatotu. Pat ja ES tiesību akti nepieprasa konkrētus pasākumus attiecībā uz sloga sadalījumu, akcionāriem jāuzņemas risks, kas saistīts ar viņu ieguldījumiem, norāda ECT.
Vērtējot, vai ir panākts līdzsvars starp konkurējošajām interesēm, ST analizēja pakārtoto saistību raksturu un secināja, ka procentu maksājumi, kas tiek saņemti no šādām saistībām, ir atkarīgi no komercsabiedrības sekmīgas darbības.
Citiem vārdiem - iesniedzēji paši ir uzņēmušies komercdarbības risku, kas ietver arī potenciālu īpašuma tiesību ierobežojumu vai pat zudumu neveiksmīgas komercdarbības gadījumā.
Līdz ar to Karginam un Krasovickim bija jāuzņemas līdzatbildība situācijā, kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās. Tādēļ ECT secināja, ka, lai gan iesniedzēji neapšaubāmi zaudēja svarīgu ienākumu avotu, viņi paši bija piekrituši uzņemties risku, veicot šādu ieguldījumu. Tādēļ abu sūdzības noraidītas kā acīmredzami nepamatotas.
Tiesa arī vērtējusi viena no abiem baņķieriem sūdzību attiecībā uz 2017.gada grozījumiem Komercdarbības atbalsta kontroles likumā, kuru rezultātā, viņa ieskatā, viņš neatgriezeniski zaudējis iespēju saņemt procentu maksājumus. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz sūdzību šajā daļā, jo viņš par šiem grozījumiem nebija vērsies ST, un tādēļ to noraidīja.
Nobeigumā tiesa pievērsās Kargina un Krasovicka sūdzībām par viņu iespējamu diskrimināciju un konstatēja, ka viens no iesniedzējiem šādu sūdzību ST nebija izvirzījis vispār, bet attiecībā uz otra iesniedzēja sūdzību par iespējamu diskrimināciju ST pieņēma lēmumu, atsakoties ierosināt lietu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ. Ņemot vērā minēto, ECT konstatēja, ka iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, un šīs sūdzības noraidīja.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
