Odesas leģendārās Primorskas kāpnes – Krievijas radīto sprādzienu skaņās

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Odesas dzelzceļa stacija
Odesas dzelzceļa stacija Foto: Wikimedia Commons

Viens no Krievijas karaspēka mērķiem ir arī krāšņā, tradīcijām un leģendām bagātā Ukrainas dienvidrietumu pilsēta – Melnās jūras pērle Odesa. Nu tas ir noticis. Naktī uz 8. martu Odesā dzirdēja sprādzienus. Diemžēl ļaunākās prognozes ir piepildījušās. Agresijai pakļauta arī šī kultūras pieminekļiem bagātā pilsēta, kurā gandrīz 70 procentu iedzīvotāju ir etniskie ukraiņi. Viens no savdabīgākajiem pilsētas arhitektūras veidojumiem ir Primorskas kāpnes, kas PSRS laikā bija zināmas kā Potjomkina kāpnes.

Odesa visos laikos ir bijusi nozīmīga ostas pilsēta un kūrorta oāze – tā visos laikos lepojusies ar etnisko dažādību, bija nozīmīgs ebreju centrs, vieta noziedzībai, kontrabandai un kolorītiem pastāstiņiem.

Pilsētas arhitektūrā iezīmējas vesels kultūru sajaukums – no Armēnijas līdz pat Grieķijai.

Odesa – visu pasaules klaidoņu, mākslinieku un dekadences vilināto bohēmistu centrs,

iedvesmas pilsēta labākajiem krievu rakstniekiem, dzimšanas vieta padomju rakstnieku dueta Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova satīriskajam romānam “12 krēsli”.

No 1816. līdz 1879. gadam Odesa bija brīvpilsēta, 19. gadsimta beigās 37 procenti iedzīvotāju bija ebreji.

Odesa piedzīvoja strauju uzplaukumu, to savulaik dēvēja par mazo Parīzi, bet Primorskas kāpnes – par Odesas Eifeļa torni, tik populāras tās kļuva.

Odesa ir bijusi viena no bagātākajām pasaules pilsētām, galvenokārt tirdzniecības ietekmē, naudu ieguldot namu un piļu celtniecībā. Ikviens, neatkarīgi no tautības un pagātnes, šeit varēja kļūt par pilntiesīgu Krievijas impērijas pilsoni.

Primorskas kāpnes – skats no Odesas pilsētas
Primorskas kāpnes – skats no Odesas pilsētas Foto: Wikimedia Commons

Primorskas kāpnes (kādreiz sauktas arī par Rišeljē kāpnēm) veido īpatnēju optisko mānu.

Apakšā, pie jūras, tās ir platākas, bet augšgalā šaurākas. Raugoties no augšas, tās visā garumā izskatās vienādi platas. Raugoties no lejas – garākas, nekā patiesībā.

Kāpnes ir iemūžinātas arī slavenajā padomju kino novatora – režisora Sergeja Eizenšteina filmā “Bruņukuģis “Potjomkins”.

Aina no Sergeja Eizenšteina filmas "Bruņukuģis Potjomkins"
Aina no Sergeja Eizenšteina filmas "Bruņukuģis Potjomkins" Foto: Wikimedia Commons

Filmas sižeta pamatā ir matrožu sacelšanās uz bruņukuģa, kas bija iecerēta kā veltījums 1905. gada revolūcijas divdesmitgadei, tā veidota atbilstoši jaunās padomju valsts ideoloģiskajām nostādnēm.

Fināla ainās – cilvilo iedzīvotāju slaktiņa aina uz Odesas kāpnēm, kad cara armijas karavīri iznīcina iedzīvotājus.

Darbu pie kāpņu arhitektūras sāka 1837. gadā, konstruēšanu veica no 1837. līdz 1841. gadam britu inženiera Džona Aptona vadībā, jo bija nepieciešama tieša pieeja Melnajai jūrai virzienā no Odesas pilsētas centra.

Primorskas kāpnes 20. gadsimta sākumā
Primorskas kāpnes 20. gadsimta sākumā Foto: Wikimedia Commons

Būvniecību pabeidza 1853. gadā.

Laika gaitā kāpnes erozijas rezultātā ir zaudējušas astoņus pakāpienus, daļēji arī tāpēc, ka tika paplašināta ostas teritorija.

Šobrīd kāpnēm ir tikai 192 pakāpieni un tās vairs nesaskaras ar jūru, bet noslēdzas pie ielas. Kāpņu apakšējais posms ir 21,7 m plats, augšējais - 13,4 m.

Kāpņu kreisajā pusē 1906. gadā ierīkoja funikulieri, kas vestu  pasažierus no piekrastes uz pilsētas centru.

1970. gadā to aizstāja ar noslēgtu liftu, to 1997. gadā slēdza.

Funikulieris blakus Primorskas kāpnēm, 20. gadsimta sākums
Funikulieris blakus Primorskas kāpnēm, 20. gadsimta sākums Foto: Wikimedia Commons

Funikulieri atkal atjaunoja 2005. gadā.

Savu tagadējo – Primorskas – nosaukumu kāpnes atguva pēc Ukrainas neatkarības atjaunošanas.

2015. gadā Eiropas Kinoakadēmija pie Primorskas kāpnēm pielika piemiņas zīmi, atzīmējot šo vietu kā būtisku lokāciju, kas veidojusi Eiropas kino klasikas “seju”.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu