“Daudziem cilvēkiem liekas, ka viņiem klājas labi, bet realitātē ir kādas šaubas, vai patiešām ir labi,” saka kādas britu būvniecības industrijas kompānijas menedžere Fiona. “Tur vienmēr domā, ka varētu strādāt labāk un ka citi cilvēki pilnīgi noteikti ar šaubām skatās uz tevi.”

Fiona savu karjeru ir pavadījusi ar tā dēvēto viltvārža sindromu (Imposter syndrome): tās ir bažas, ka viņa nav pelnījusi savus panākumus.

“Neraugoties uz faktu, ka es strādāju savā amatā, es joprojām neticu sev. Citi cilvēki man tic, taču es pati neuzskatu, ka šī vieta ir manis nopelnīta,” sacīja Fiona.

Stress un nemitīga sevis analizēšana noveda pie pastiprinātas trauksmes attālinātā darba periodā pandēmijas laikā, kā rezultātā sieviete jutusies pārgurusi ik dienas.

Tagad viņas pārstāvētajā nozarē pieprasījums ir milzīgs, un tagad viņa saskaras ar izdegšanas simptomiem. Fiona jūtas emocionāli iztukšota un nereti sev uzdod jautājumu: “Kāda tad īsti ir mana darba jēga?” Tāpat sieviete nemitīgi uzskata, ka viņas darba pienesums ir pārāk neliels, “kamēr citi cilvēki šo darbu varētu paveikt daudz labāk”.

Viltvārža sindroms ir ļoti labi zināma problēma strādājošo vidū. Pētnieki arvien aktīvāk pēta viltvārža sindroma saistību ar Fionas, kā arī daudzu citu profesionāļu karjeras šķērsli – izdegšanu.

Brīdī, kad darba vietā norisinās strauju pārmaiņu periods, saprast, kā šīs divas problēmas “baro viena otru”, un ko varētu darīt, lai neļautu tām bojāt savu karjeru, būs ļoti svarīgi strādājošo labsajūtai.

Mānīgā saikne

Viltvārža sindroms, kas retāk saukts arī par viltvārža fenomenu, katram cilvēkam izpaužas citādāk, bet kopīgā iezīme visiem ir viena – nesatricināms uzskats, ka viss, ko viņi dara, ko viņi zina, ko viņi ir sasnieguši, – tas viss ir izdomājums, pat neraugoties uz pretējo.

Lai arī šie cilvēki nereti var būt ļoti veiksmīgi un karjerā ir daudz sasnieguši, realitātē viņi vairās pieņemt dažādus izaicinājumus, lai potenciāli izvairītos no izgāšanās. Savus panākumus šie cilvēki uzskata par “veiksmīgu apstākļu sakritību” vai smagu darbu, bet ne pašu spēju veiksmīgi paveikt dažādus uzdevumus. Tieši tādēļ nereti šie cilvēki savas neticības dēļ palaiž garām daudzas jaunas karjeras iespējas.

Pētījumi liecina, ka vairāk nekā 70% cilvēku lielākā vai mazākā mērā ir piedzīvojuši kādu viltvārža sindroma simptomu. Daži pētījumi pieļauj, ka šis sindroms dažreiz motivē cilvēkus sasniegt ko vairāk, tomēr šī cenšanās prasa lielus resursus no cilvēka, kā rezultātā veidojas ļoti intensīva slodze garīgajai veselībai.

Kādā 2016. gadā ASV veiktā pētījumā secināts, ka medicīnas studenti ar viltvārža sindromu biežāk bija ar “palielinātu emocionālā pārguruma, cinisma un depersonalizācijas līmeni”, kā arī citiem simptomiem, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas definētajiem izdegšanas simptomiem.

Jaunākā pētījumā, kurā piedalījušies 10 000 cilvēku secināts, ka 42% strādājošo vienlaicīgi ir bijušas gan izdegšanas, gan viltvārža sindroma pazīmes.

“Kad tu redzi cilvēku, kurš acīmredzami cieš no viltvārža sindroma, visticamāk, viņš cietīs arī no izdegšanas. Tas pats darbojas arī otrā virzienā – tas, kurš ir izdedzis, ar lielu iespējamību cietīs no viltvārža sindroma,” norāda Kalifornijas Biznesa skolas darbavietas produktivitātes pētniece, neirozinātniece Sahara Jusefa.

Viņa uzsver, ka pētījumā cilvēki paši atzinuši, ka cieš no izdegšanas. Klīniski diagnosticētai izdegšanai atlabšana var ilgt vairākus mēnešus. Daži pētījuma dalībnieki sevi nodēvējuši par izdegušiem, jo ilgāku laiku dzīvojuši paaugstinātā stresā un noguruma stāvoklī. Iespējams, tieši tāpēc daudzi pētījuma dalībnieki arī norādījuši, ka cieš no abām problēmām vienlaicīgi.

“Nav īsta zinātniska pamatojuma, kāpēc abas šīs problēmas var pārklāties, bet ir skaidrs, ka viltvārža sindroms izpaužas kā izdegšanas trešā dimensija – profesionālas nepietiekamības sajūtas.

Tieši šis faktors ir ļoti līdzīgs viltvārža sindroma definīcijai.

Ja cilvēks ir perfekcionists, tad viltvārža sindroms var būt ļoti izteikts, radot ļoti lielu stresu. “Izdegšana var rasties pēc vairākiem simtiem, varbūt tūkstošiem nepabeigta stresa epizožu. Tas nozīmē, ka cilvēks nekad līdz galam nav atguvies no iepriekšējā saspringuma momenta, kad viņš sevi iemet jau nākamajā stresa virpulī,” tā Jusefa.

Viltvārža sindroma jautājumu konsultante un grāmatas “Ditching Imposter Syndrome” autore Klēra Josa norāda, ka viņa saredz skaidru saistību starp viltvārža sindromu un izdegšanu. Tas ir kas tāds, ko norakstīt uz “ķermeņa cīņas, lidojuma vai sastingšanas mehānismiem, kas savstarpēji mijiedarbojas”.

Viņa veikusi gadu ilgu pētījumu, kurā iesaistījās 2000 strādājošo Lielbritānijā un ASV. Viņa secināja, ka 62% cilvēku cieš no viltvārža sajūtām katru dienu, un 18% cilvēku atzinuši, ka “ik dienas ir uz ceļiem stresa dēļ”. Ņemot vērā pētījuma dalībnieku atbildes, 34% cilvēku tika iekļauti augsta izdegšanas riska zonā. Viņa secināja, ka “viltvārža sindroms ir ļoti svarīgs indikators, kas ļauj pateikt – ir izdegšanas risks vai nav”.

Josa secinājusi, ka pastāv korelācija starp taktikām, kā cilvēki cenšas kompensēt vai maskēt savus viltvārža sindroma simptomus. Viena taktika ir strādāt smagāk, lai nebūtu laika domāt negatīvās domas, tāpat arī ir apzināta izvairīšanās no paaugstinājuma darbā, lai viņiem būtu pievērsts mazāk uzmanības. Viens Josas pētījuma dalībnieks arī sacīja: “Es jūtos tā, ka esmu kā zem palielināmā stikla un visi redzēs manas kļūdas. Tāpēc labāk es daru visu iespējamo, lai man nebūtu jāatrodas zem lupas.”

Novēršana ir atslēga

Pašlaik lielākā riska zona būt pakļautiem izdegšanai un viltvārža sindromam ir Z paaudzes (dzimuši no 2001. līdz 2015. gadam) pārstāvji, kuri jau sāk ienākt darba tirgū, norāda “Asana” biznesa vadītāja Anne Reimondi.

Šo situāciju viņa skaidro, ka daudzi jaunieši savu karjeru ir sākuši pandēmijas laikā. Viņiem nav bijušas iespējas vērot savus kolēģus klātienes darbā un pielāgoties darba specifikai, līdz ar to viņiem nav īsti skaidras robežas starp darbu un privāto dzīvi. Tāpat, nesaņemot atgriezenisko saiti un apliecinājumus par savu darbu, kas ir ļoti svarīgi, lai būvētu profesionālo pārliecību, jaunākajiem darbiniekiem nereti rodas sajūta, ka viss, ko viņi dara, ir nepareizi, tāpēc viņi cenšas labot savas kļūdas (kuru patiesībā lielākoties nemaz nav).

Josa norāda, ka gados jaunāki strādājošie vairāk runā par savām problēmām, kamēr vecāku paaudžu cilvēki, lai arī cieš no tām pašām problēmām, vairāk izvēlas klusēt. Tiek norādīts, ka viens no galvenajiem iemesliem viltvārža sindromam sievietēm ir menopauzes periods, bet vīriešiem – paaugstināšana vadošās pozīcijās. Tikmēr strādājošām mātēm ir lielāks risks ciest gan no izdegšanas, gan no viltvārža sindroma vienlaicīgi.

Tāpat no abām šīm problēmām ciest var arī minoritātes, paudusi Nebraskas universitātes Medicīnas centra pētniece Kellija Koukata. Pēc viņas domām, viltvārža sindroms ilgu laiku ir izteikta problēma medicīnas nozarē strādājošajiem, tomēr viņas pētījumā secināts, ka arī aizspriedumi un daudzveidības trūkums profesijā var ietekmēt etnisko minoritāšu mentālo stāvokli. Piemēram, melnādaini mediķi ir pakļauti izdegšanas riskam vairāk, jo viņi saskaras ar lielāku stresu potenciālas diskriminācijas dēļ.

“Ja mums ir teikts, ka mēs neesam pietiekami labi, pietiekami gudri vai vispār neiederamies sabiedrībā, kā arī pastāv dažādi mikroagresijas veidi, tad tas noteikti var radīt viltvārža sindromu un vēlāk arī izdegšanu,” skaidro Koukata.

“Lai arī visā pasaulē tiek īstenoti dažādi pasākumi, tomēr joprojām nav izdevies izskaust dažādus stereotipus. Tas ir ļoti svarīgs faktors cīnoties pret viltvārža sindromu un izdegšanu – nevis runāt par jau atrisinātām problēmām, bet par stereotipiem, kas  iesakņojušies sabiedrībā, – tas viss ir savstarpēji saistīts fenomens,” norāda speciāliste.

Josa bilst, ka ļoti svarīgs punkts cīņā pret viltvārža sindromu un izdegšanu ir tieši smadzeņu atbilde uz stresu:

“Ir svarīgi, lai ķermenis visu laiku neatrodas trijos stāvokļos – ar cīņas, lidojuma un sastingšanas atbildi stresam, jo šāds sasprindzinājums aizved līdz izdegšanai.

Jusefa un Reimondi piekrīt, ka ir kritiski svarīgi iedrošināt strādājošos būvēt robežas savā apziņā tā, lai viņiem būtu laiks garīgai atpūtai stresa pilnos laikos, faktiski – cenšoties pārraut stresa ciklus. Jaunākiem strādājošajiem ir nepieciešams aktīvāk sazināties ar saviem profesionālajiem mentoriem darbā, lai viņiem būtu vieglāk saprotams, kā iederēties, jau saknē neļaujot attīstīties viltvārža sindromam.

Tomēr tādiem cilvēkiem kā Fionai problēmas risinājumus pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Viņas ārsts ir ieteicis sievietei kādu laiku atpūsties no darba, taču Fiona baidās, ka laiks pašas atpūtai pievils viņas kolēģus un “šāds vājuma mirklis būs tiešs pierādījums gan sev, gan citiem, ka viņa nav spējusi tikt galā ar saviem pienākumiem”.

Tā vietā viņa katru dienu turpina cīnīties ar “darba vējdzirnavām”. Viņa spriež, ka labāk būtu, ja viņai nebūtu katru dienu jācīnās ar šādām domām. Tomēr – no šīm domām nav tik viegli tikt vaļā.