“Pāraprūpe un kontrole noved pie tā, ka bērns tiek nevis uztverts, bet fiksēts "attālināšanās-individualizācijas" stadijā (pēc psihoterapeites M.Māleres teorijas). Tas nozīmē, ka bērns ir kļuvis par drošības sajūtas sniedzēju saviem vecākiem, kā rezultātā būs vēlme saplūst ar otru cilvēku, paņemt no viņa to, kas pašam pietrūkst. Būs grūtības kļūt par individualitāti, nebūs "es"’ spēka, būs grūti darīt ko pašam. Vecāki, kuriem pašiem ir atkarības pret bērnu izturas nedroši, attieksme ir nepastāvīga un ambivalenta. Vecāki mēdz dot bīstamus vēstījumus :
"Kad tu būsi izaudzis liels, tad manis vairs nebūs!". Tātad ir jāpaliek mazam, jo pretējā gadījumā vecāki nomirs. Bailes palikt vienam ar savām nepatīkamajām sajūtām rada neapvaldāmu vēlmi aizmirsties,” audzināšanas veida sekas apraksta Trimda.
Tas it īpaši aktualizējas svētkos, šķiršanās gadījumos, kad lai mazinātu emocionālo spriedzi, tā tiek izlādēta darbībā, tiek ātri braukts ar auto, meklēti kašķi ar apkārtējiem, protams, pirms tam kārtīgi iestiprinoties, lai būtu kunga dūšā, kad jūra ir līdz ceļiem.
2. Situācijas, kad dažādu apstākļu dēļ vecāki emocionāli un fiziski nav bijuši pietiekami daudz blakus bērnam.
"Tad radīsies nedrošā pieķeršanās, kad būs iekšējais konflikts, kas izpaudīsies kā vēlme un bailes no tuvības. Vecāki tad parasti draud: "Ja tu kliegsi, es tevi vairs nemīlēšu!’"; "Atnāks vilks un aizvedīs tevi uz mežu!", ’"Atdošu tevi tam policistam!","piemērus nosauc Gunārs Trimda.
3.Vecāku bieža partneru maiņa.
4.Spēcīga pieķeršanās vienam no vecākiem un otra autoritātes noraidīšana.
5.Nespēja konstruktīvi risināt konfliktsituācijas.
"Var teikt, ka labu attiecību priekšnoteikums ir spēja pārī katram izrādīt savu agresiju konstruktīvi un pieņemt partnera konstruktīvo agresiju. Gadījumos, lai apturētu, novilktu robežas un stingri tās noturētu arī ir nepieciešams likt lietā konstruktīvā agresiju," stāsta Trimda.
6. Bērna emocionālo vajadzību neizprašana, kad zīdaini baro ikreiz, kad viņš sāk raudāt.
"Radīsies t.s. orālais raksturs, kad trauksmes mazināšanai tiks izmantots ēdiens, alkohols un cigaretes," min Gunārs Trimda.
7. Uzskats, ka laba audzināšana ir tikai prasību izvirzīšana, bez emocionāla atbalsta un drošas vides.
“Atceros kādu gadījumu, kad strādāju BKUS Gaiļezerā bērnu psihiatrijas nodaļā. Zēns ar depresiju un izteiktām dusmu lēkmēm ar ātro palīdzību tika nogādāts klīnikā. Sarunājos ar tēvu, kurš nesen bija iznācis no apcietinājuma. Viņa galvenās audzināšanas metodes bija: "viņš taču zina, kas ir labi un kas ir slikti"; ja "gadījumā dēls to aizmirst, priekš tam taču ir siksna’".
8.Vecāku nepiepildīto vēlmju un cerību attaisnošana. Tad var izveidoties t.s. "neīstā patība", kad cilvēks izveido tādu kā tēlu, kurā parāda to, ko no viņa vēlas citi un saplūst ar šo tēlu. "Tad provocējot citus uz kritiku var mēģināt ar citu viedokli aizvietot nepietiekošo skatu uz savu esību. Tad cilvēks skaidrā ir tāds pareizs un mīļš, bet iedzerot vairs nav pazīstams, jo kļuvis par pavisam citu cilvēku,” stāsta eksperts.