P, 15.08.2022.

Kā es braucu festivālu “Lampa” lūkoties

Toms Lūsis
, TVNET | KLIK publicists
Kā es braucu festivālu “Lampa” lūkoties
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: shutterstock.com

Lai arī vienmēr esmu bijis ļoti pozitīvās domās par sarunu festivālu “Lampa”, dažādu apstākļu un sakritību dēļ līdz šim pašam ne reizi nebija izdevies to apmeklēt klātienē. Šogad visi kauliņi sakrita tā, ka, šķiet, pat visums vēlējās, lai dodos uz Cēsīm. Bērns laukos pie vecākiem, Cēsīs sarunātas naktsmājas pie draugiem un bonusā vēl citi draugi piedāvā aizvest turp un atpakaļ, tā ka pašam nebija jāstūrē, – neviena iemesla nedoties.

Kamēr piektdien pēc darbiem tikām ārā no Rīgas un veiksmīgi nokļuvām Cēsīs, bija jau pusdesmit vakarā. Kas interesanti – iepriekš man šķita, ka sarunu festivāls notiek vienā kopīgā teritorijā pilsētas parkā, bet izrādījās, ka ir arī īpašās sarunu teltis, par kurām parastie apmeklētāji nav informēti. Uz tām zināja aizvest tikai prasmīgākie no vietējiem.

Knapi paspēju izņemt no auto savas mantas, kad jau kādā no šīm vietām uzstājos kā viens no diskusijas dalībniekiem. Tā bija tā saucamā Ceha terase, kāda nepilna kilometra attālumā no galvenās pasākuma norises vietas. Jāteic, ka pasākuma organizatori bija parūpējušies ne tikai par uzkodām, bet arī ļoti gardiem vietējo mājražotāju atspirdzinājumiem.

Ļoti ērti bija arī tas, ka līdzās sarunu terasei bija izvietota lieliska atpūtas telpa. Tādējādi diskusijas dalībnieki varēja uz maiņām atpūsties, jo pat pieredzējušākajiem runātājiem nenākas viegli piedalīties intensīvās dzīvi un visumu izzinošās sarunās kādas sešas stundas no vietas. Pa to laiku mūsu sievas bija devušās uz pasākuma teritoriju noklausīties Sieviešu stendapu, bet atgriezušās paziņoja, ka viņas ir vīrieši.

Klausītāji mainījās, bet diskusija neizsīka ne mirkli. Tas, manuprāt, arī ir pats labākais festivāla “Lampa” fenomens un prieks, ka beidzot varēju to piedzīvot arī dzīvē, nevis tikai video translācijās. Milzīgs apjoms visdažādāko diskusiju, starp kurām katrs pilnīgi noteikti varēs atrast kādu sevi interesējošu tēmu un ne tikai noklausīties citos runātājos, bet arī iesaistīties diskusijā, uzdodot jautājumus. Pirmā festivāla diena bija veiksmīgi noslēgusies.

Otrajā dienā biju plānojis apraudzīt un paklausīties arī citas diskusiju teltis, tomēr jau mirkli pēc pamošanās bija skaidrs, ka šo plānu vajadzēs pārcelt uz nedaudz vēlāku laiku. Proti – iznākot uz “Ceha terases”, izrādījās, ka jau sākusies nākamā diskusija, kurā bija ļoti nepieciešams arī mans eksperta viedoklis un redzējums.

Nespēju savus sarunu biedrus pasākuma karstākajā mirklī atstāt frontes līnijā vienus pašus, tāpēc, protams, piekritu iesaistīties diskusijā. Teikšu, kā ir, – pāris stundas gara diskusija otrajā diskusiju dienā nav nekāda joka lieta un spēj pamatīgi nogurdināt pat pieredzējušākos runātājus. Svelmainajā karstumā nespēja glābt pat vietējo mājražotāju atspirdzinājumi.

Noslēguši kārtējo diskusiju paneli, bijām jau noguruši no intensīvajām sarunām, tāpēc nolēmām beidzot doties paklausīties, ko runā citi. Apskatījuši pasākuma programmu, izlēmām par labu vīriešu sarunai “Kā nenoslīkt savā ego?”, kurā piedalījās arī Raimonds Elbakjans un Uģis Kuģis.

Diemžēl izrādījās, ka vīriešu sarunas telts raisījusi interesi arī citu pasākuma apmeklētāju vidū, tāpēc visas sēdvietas ēnā bija aizņemtas un mums nācās meklēt patvērumu gabaliņu tālāk – zem kokiem. Jāteic, ka ēna kopā ar no Rīgas atbraukušo ražotāju atspirdzinājumiem labi veldzēja, bet vīriešu sarunu nebija iespējams dzirdēt, tāpēc nolēmām sākt paši savu diskusiju paneli par ne mazāk būtiskām tēmām kā Uģa Kuģa nenoslīkšana savā ego.

Šķiet, ka mūsu sāktā diskusija sāka izkonkurēt pasākuma programmā pieteikto sarunu, tāpēc kāda dāma pienāca un palūdza, lai diskutējam nedaudz klusāk. Un viņai, protams, pilnīga taisnība, jo cilvēki tomēr bija ieradušies klausīties svaigākus runātājus, nevis otrās dienas diskutētājus. Respektējām un devāmies prom, kā rezultātā atkal nokļuvām naidīgās saules apskāvienos.

Glābiņš no necilvēcīgā karstuma tika meklēts visur, sākot ar diskusiju terases atpūtas telpu un peldēm ezerā, bet beidzot ar iespējami ēnainākām Cēsu pusdienotavām.

Cenšoties neatdot galus no saules dūriena, diena paskrēja nemanot un bijām sagaidījuši ikgadējo pasākuma naglu – politiķu cepienu. Tiesa, mēs to skatījāmies nevis klātienē pasākuma teritorijā, bet gan uz ekrāna Fonoklubā.

Šādai izvēlei par labu spēlēja vairāki faktori – klubā tajā brīdī bija mazāk cilvēku nekā festivālā un tikām laipni uzņemti, bija lieliska skaņa, kā arī ļoti veldzējoši vietējo ražotāju atspirdzinājumi. Cepiens bija lielisks festivāla noslēgums, un jau mirkli pēc tam teleportējos uz Rīgu. Jā, daudzi droši vien netic, ka teleports eksistē, bet kā gan citādi jūs izskaidrosiet, ka no Cēsīm līdz Rīgai es nokļuvu minūtes laikā?

Lai arī sarunu festivālu “Lampa” šoreiz neiznāca izbaudīt klasiskā veidā, domāju, ka pasākums ir tieši tik netradicionāls un nepieradināts, ka visiem tas nav obligāti jāapmeklē un jāpiedzīvo vienādi. Plašais apmeklētāju skaits pierāda, ka ir cilvēki, kuri vēlas klausīties diskusijas, bet citi tā vietā labāk izvēlas diskutēt paši. Visādā ziņā – šī gada Lampai dodu 10 no 10, paldies organizatoriem un dalībniekiem. Nākamgad braukšu atkal.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu