/nginx/o/2022/07/25/14718247t1hd4be.jpg)
Lielākā daļa pasaules vērtīgāko dārgakmeņu ir atrodami pazemē, izņemot vienu – pērles, kas veidojas dažu gliemeņu (pērleņu) gliemežvākos. Kā gan šis daudzu kārotais dārgakmens spēj izveidoties tik neparastā vietā?
Par spīti populārajam uzskatam, ka pērle veidojas ap gliemenes gliemežvākā nejauši iekļuvušu smilšu graudiņu, tā nav. Patiesībā smiltis, kas ir neatņemama sastāvdaļa vidē, kurā mīt moluski, vispār nav iesaistītas pērļu veidošanās procesā. Pērles veidojas, kad barības daļiņa vai kāds parazīts nokļūst austeres apvalkā jeb muskuļu sieniņā, kur atrodas austeres iekšējie orgāni. Kad tas notiek, iedarbojas aizsargmehānisms, kura laikā austere izdala šķidrumu, kas satur aragonītu (kalcija karbonātu CaCO3) un proteīnu konhiolīnu. Kad šis šķidrums sastopas ar “iebrucēju”, veidojas materiāls, ko dēvē par perlamutru. Laika gaitā perlamutrs slāņu slāņiem veido to, ko mēs pazīstam kā pērli.
Pērles mēdz būt dažādas krāsas, formas un izmēra – gluži kā nav divu vienādu sniegpārsliņu, nav divu vienādu pērļu. Pat tādā gadījumā, ja pērles tiek speciāli audzētas saldūdenī.
Pērļu krāšņums tās ir padarījis par iekārojamu dārglietu daudzās kultūrās jau tūkstošiem gadu. Hinduisma folklorā vēstīts, ka pērles veidojušās, Mēnesim jūrā iepilinot rasas lāses. Savukārt sengrieķu mitoloģijā pērles ir dievietes Afrodītes prieka asaras.
Lai nu kā, pērles vienmēr ir bijušas vērtīgas un it nemaz nav atpalikušas no zelta vai dimantiem. Tieši tāpēc pērles ir allaž bijušas saistītas ar dižciltību. Mūsdienās pērles turpina audzēt nebrīvē, jo pērļu zveja daudzviet ir aizliegta.