/nginx/o/2022/08/08/14745905t1hd00d.jpg)
Mēs mēdzam aizmirst visdažādākās lietas, sākot no tuvinieku dzimšanas dienas un beidzot ar iemeslu, kura dēļ ienācām istabā. Tomēr vienu lietu gan neviens neaizmirst, ja reiz ir iemācījies: prasmi braukt ar velosipēdu. Kāpēc tā?
Atbilde ir saistīta ar to, kāda veida atmiņas mēs radām. Zinātnes izdevumā “Scientific American” neiropsihologs Boriss Sučāns skaidro, ka mums ir divu atšķirīgu veidu ilgstošās atmiņas: “deklaratīvā” un “procesuālā” atmiņa. Savukārt “deklaratīvā” atmiņa iedalās “epizodiskajā” atmiņā, kad tu spēj atsaukt atmiņā kādu notikumu savā dzīvē, piemēram, koncerta apmeklējumu vai iekrišanu peļķē, un “semantiskajā” atmiņā, kad tu, teiksim, atceries, kad beidzās Otrais pasaules karš.
Kādas prasmes iegūšana ir daļa no “procesuālās” atmiņas. Kāda sporta veida apgūšana vai iemācīšanās braukt ar velosipēdu ir prasmes, kas glabājas citā smadzeņu daļā. Teorētiski būtu iespējams iegūt smadzeņu traumu, kas beigtos ar to, ka tu nespētu atcerēties sevi braucam ar riteni, tomēr joprojām prast to darīt.
Kāpēc “procesuālā” atmiņa ir tik paliekoša? Zinātniekiem tas nav līdz galam skaidrs. Viens iemesls varētu būt tāds, ka smadzeņu daļās, kurās saglabājas prasmes, notiek retāka nervu šūnu apmaiņa. Lūk, tāpēc tu vari uzlēkt uz velosipēda, nebaidoties, ka būsi piemirsis, kā to vadīt, bet tajā pašā laikā vari aizmirst, kas notika filmā, ko vakar skatījies.