Rita Lasmane: bija skaidrs, ka mājās meita vairs neatgriezīsies... (1)

Intervijā žurnālā "Ieva" Rita Lasmane dalās savos pārdzīvojumos un atklāj, "kur saredz zelta mākoņa maliņu". 

"Gundegai bija audzējs, zināju, ka viņai jāaiziet. Smadzenes pamazām tika pieradinātas pie šīs domas, prāts būvēja konstrukcijas, kā tas būs - kā dzīvošu tālāk. Man arī mamma nomira ar vēzi, es viņai biju klāt, pēdējo pusgadu kopu. Nevaru pat iedomāties, kā tas ir, ja cilvēks aiziet negaidīti, jo tad ir pēkšņs tukšums - nav nekādu konstrukciju, kā būt. Zinot par Gundegu, ļoti palīdzēja psihoterapija. Lai cik paši sev šķietam gudri, ir vajadzīgs skats no malas.

Todien, kad piezvanīja Gundegas pirmais virs un teica, ka viņa aizvesta uz slimnīcu,

bija skaidrs, ka mājās meita vairs neatgriezīsies. Nezināju, kur likties, jo neko nevarēju ietekmēt. Domās Gundegas dvēselīti ieliku laivā un palaidu mūžības upē.

Psihoterapijas prakses māca ļoti lielās bēdās situāciju vizualizēt.

Tā bija ļoti mierīga upe un skaista, balta laiva. Tiklīdz kļuva neizturami grūti, domās atgriezos pie upes un vēroju, cik tālu laiva aizpeldējusi.

Nākamās dienas pēcpusdienā vēlreiz paskatījos un redzēju, ka laiva jau ir pie horizonta. Un tad saņēmu ziņu, ka Gundega mirusi..." savā smagajā pieredzē intervijā dalās Rita Lasmane. 

Vai Rita domā, ka pēc nāves ir kaut kas? "Nav tā, ka es būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka pēc nāves ir vēl kaut kas... Bet - kas zina. Kad aiziešu uz to sauli, tad arī redzēšu. Tagad dzīvoju tā, kā dzīvoju." atbild attiecību konsultante. "Viss, kas ar mums notiek, ir jāvērš sev par labu.

Lai kādi būtu apstākļi, lai kas notiktu, katram mākonim tiešām ir zelta maliņa - tai arī jāpievēršas un no tās jātin savas dzīves pavediens.

Lai kā kurš pukst un vaid, esam pieraduši dzīvot ļoti labi un arī turpmāk dzīvosim labi. Jāprot domās veidot konstrukcijas: izplānot, kā tu vislabāk jutīsies tajā situācijā, kas tev būs."

Vairāk lasi žurnāla "Santa" jaunajā numurā un portālā "Santa Plus".