C, 29.09.2022.

Sajūta, ka noveco bez skaņas? Derētu kāds pipariņš - ej mācīties!

Sajūta, ka noveco bez skaņas? Derētu kāds pipariņš - ej mācīties!
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: shutterstock.com

"Egoiste" sadarbībā ar jauno, talantīgo grāmatu autori Ilzi Aizsilu turpmāk piedāvās rakstu sēriju "Derētu kāds pipariņš", kurā caurskatīsim dziļumā sevi un trako pasauli mums apkārt. Šoreiz stāsts par mācīšanās nozīmību pieaugušā vecumā, kad tā saistās ar dažādiem personiskiem motīviem, piemēram, ar jaunu draugu iepazīšanu vai vēlmi augt garīgi un rast jaunu dzīves ceļu.

Aizdomājos, kādas ir manas attiecības ar sevis pilnveidi pieaugušā vecumā, un secināju: manā dzīvē lielākoties viss grozās par un ap valodām. Kāpēc? Mēdz teikt, ka cilvēks pieļauj kļūdas, lai kaut ko no tām mācītos, bet

mana pieredze rāda, ka cilvēkam jāpieļauj kļūdas, lai varētu saprast, uz ko patiesībā ir spējīgs vai ko viņam būtu vērts apgūt.

No latviešu un krievu – uz vācu…

Jau no mazotnes sapratu krievu valodu un skolā apguvu arī vācu valodu. Pateicoties tai, universitātes laikā man piedāvāja doties viesstudijās uz Vāciju. Tur man pavērās līdz šim nepieredzēta studentu dzīve: pasākumi ārzemnieku lokā, viesošanās radio ierakstu studijā ar vācu draugu-mūziķi, dažādu tautu kultūras vakari, ekskursijas, protams, arī lekcijas un dažādi pārbaudījumi.

Sapratu, ka mācīties ir prieks, ja spēj priecāties!

Atrasties starptautiskā vidē ir vilinoši un skaisti, ja vien zini, ka par tevi kāds vajadzības gadījumā parūpēsies. Par mūsu labsajūtu un ērtībām tolaik gādāja gan pasniedzēji, gan studenti, kuri bija atbildīgi par ārzemju studentu iekļaušanos svešajā vidē. Es saņēmu arī lielisku stipendiju – tātad man tur radās iespēja pārliecināties, kā spēju pārvaldīt savas finanses. Noderīgi, diemžēl ne pārāk ilgi, jo Latvijā tik lielu ikmēneša naudu nopelnīt vēl ilgi nespēju.

No vācu uz angļu…

Vācu valodas prasmju dēļ saņēmu piedāvājumu piepelnīties kādā nozīmīgā rudens gadatirgū Austrijā. Piedzīvoju savu pirmo lidojumu vienatnē. Milzīgā tirgus paviljonā pārdevu sudraba juvelierizstrādājumus, kas iepirkti Meksikā. Tas bija paliels apļa veidā izkārtots stends ar atvērtā tipa letēm.

Pie pirmās izdevības mani aplenca zaglīši. Apjēdzu lielu robu savās vācu valodas zināšanās: es nebiju iemācījusies lamāties!

Mani vienīgie paziņas tur bija ik pa laikam pazūdošais indiešu šefs un uz dažām dienām atbraukušie viņa tautieši – vīrs ar sievu. Kundze bija manā vecumā, tātad nedaudz virs divdesmit, un ar mani komunicēja angliski (sarunvalodas līmenī varēju komunicēt brīvi). Garlaicības māktas, dažus vakarus mēs pavadījām divatā. Ēdām ķiploku zupu, pielaikojām indiešu tērpus un aksesuārus, runājām par viņas raibajiem precību piedzīvojumiem un stāstījām par dzīvi dzimtenē. To, ka viņas vīrs man naktīs zvanīja, lai dzirdētu visu, ko sieva par viņu ir stāstījusi, es viņai neatklāju, tāpat kā neko neatstāstīju greizsirdīgajam vīram.) Pāris kopīgi pavadīto vakaru mums pietika, lai paspētu iekulties sīkos piedzīvojumos. Neizpalika zvans meitenes tētim uz Indiju, kurš ik vakaru vēlējās dzirdēt, kā meitai iet. Šoreiz uz jautājumu, vai viss ir kārtībā, viņa atbildēt ļāva man. Mēģināju aizgaiņāt Bolivudas cienīgo filmiņu, kas tinās manā acu priekšā, un izdvesu kautrīgu „Hello” un „Very good”.

Vēlāk ķibelēs iekūlos tikai es. Tas notika dienā, kad šefs ar draugiem bija aizlidojis prom, kamēr es biju atstāta ar neskaidriem norādījumiem viena pati. Pa dienu gadatirgū man palīgā nāca kāda viesmīle, bet vakaros viesu namā rosījās tā saimnieks, kas bija aktīvāks un ziņkārīgāks par savu medīgo kaķi. Viņš bija vērojams sparīgā solī visās malās un jebkurā diennakts stundā! Diemžēl tikai savā teritorijā, tāpēc brīdī, kad man vajadzēja kādu padomdevēju, palīga nebija!

Autobusi gāja reti, vakari bija tumši… Pirmajā vientuļajā vakarā pēdējais autobuss ar maršrutu no izstāžu halles uz mūsu ciematiņu izrādījās punktuālāks par mani. Nākamajā – gribēju būt gudrāka un jau laikus devos uz iepriekšpēdējo autobusu, bet… iekāpu nepareizajā. Atskāršot, ka melnā tumsā dodos nezināmā virzienā (tolaik interneta telefonā nebija), nācās iedarbināt izdzīvošanas spējas un vācu valodas prasmes pielietot sarunās ar šoferiem, kuri nezināja, kur tāda Latvija vispār ir. Pastāstīju svarīgāko un apjautājos, kā rit dzīve Austrijas kalnu ielejās; teicu, ka naktīs viņu mājas izskatoties tā, it kā atrastos debesīs, jo māju ugunis mirdzēja virs koku galotnēm. Pēc vaļsirdīgām sarunām zvaigžņotajās naktīs ne uz viena neapgaismota kalnu ceļa es netiku izsēdināta. Tai vietā mani sveiku un veselu divus vakarus pēc kārtas drošībā nogādāja austriešu džentlmeņi. Galamērķī uz mani noskatījās nepareizu aizdomu pilnais viesu nama saimnieks. Nodomāju – ja vien es būtu rakstniece…

Rakstīt tolaik nesāku, bet aprakstīt tūrisma galamērķus un konsultēt par ceļojumiem gan.

Laiki un nodarbošanās mainījās, man pēkšņi vairs nebija saskares ar svešvalodām un es jutu, kā manī sāka ārdīties piedzīvojumu meklētājas gars: „Hei, derētu kāds pipariņš!”

No angļu uz spāņu...

Bērna gaidību laikā nolēmu īstenot ilgi loloto sapni par spāņu valodu. Pirmos divus semestrus mācījos grupā ar angliski runājošu spāņu izcelsmes skolotāju. Pēc tam vienreiz mēnesī gadu vai divus apmeklēju privātstundas. Pievērsos spāņu mūsdienu popkultūras iepazīšanai, sarunvalodai un, labojot kļūdu ar vācu valodu, vienu nodarbību veltījām lamuvārdu apguvei. Spāņi tos lietojot bieži, tos būtu jāzina! Spēlējām galda spēles, piekopām spāņu svētku tradīcijas. Daži gadi pagāja, un es ar savām spāņu draudzenēm jau sazinājos viņu dzimtajā valodā. Pirmā grāmata, ko izlasīju spāniski, bija no spāņu skolas plaukta – Migela de Servatesa romānam „Dons Kihots” blakus koķetējošā Elizabetes Gilbertas „Ēd, lūdzies, mīli”, jo biju konstatējusi, ka iesācējiem tulkotā literatūra ir krietni vieglāk uztverama. Zīmīgs fakts: kad vienā no ģimenes ceļojumiem devāmies uz Spāniju, kur visi saslimām un neapskaužamā veselības stāvoklī nonācām vietējā poliklīnikā,

spāņu valodas prasmes mūs spēja izglābt no traģēdijas.

No krievu un angļu – uz arābu…

Pienāca iepriekšējā rakstā minētais sirmā mata parādīšanās periods, kurā uzmācās sajūta, ka

mana jaunībā zaigojošā pasaule strauji nobāl, pārdzīvoju, ka novecošu bez skaņas un sajūtas, ka esmu bijusi pasaulei noderīga.

Lauzīju galvu, kā lai nokratu pāragri uznākušo pārbīli no vecuma, kā lai aizgaiņā domas, ka nekam tāpat nav jēgas, jo… Atjēdzos pieteikusies arābu valodas kursiem. Skolotājs runāja tikai krieviski, angliski un savā valodā. Mācījos lasīt ačgārni – no labās puses uz kreiso – un izdot no mutes skaņas, kuras nezināju, ka spēju iztaurēt. Vēders no tām vibrēja, kaklā kņudēja, aiz durvīm kāds varēja padomāt, ka trenējamies buļļu maušanas sacensībām.

Ķermenis un prāts piedzīvoja ko pilnīgi jaunu! Turklāt es uzzināju vairāk par arābu kultūru un mentalitāti, par viņu ģimenes modeli un kā to uztver arābu sievietes.

Arābu valoda nav vienkārša, un man jāsaka godīgi, tajā es atceros tikai divas frāzes, kas latviski skan: „Kā tev klājas, Ilze?” – „Paldies Dievam, man iet labi!”

Savelkot līdzšinējo pieredzi un saprotot, cik ļoti man patīk romantiski sižeti, kultūratšķirības un sieviešu lomas izpēte ģimenē un sabiedrībā kopumā, sāku novērtēt savu dzimto valodu kā līdzekli pašizteiksmei.

Ne velti, rakstot prozu ar moto „Literatūra sirdij un dzīvespriekam”, manos romānos ieskanas arī citas valodas.

Skološanās trenē atmiņu, paplašina paziņu loku, veicina izaugsmi, palīdz visneiedomājamākajās situācijās un vissvarīgākais – izkrāšņo dzīvi!

Vai tev ir sapnis kaut ko iemācīties? Valodu, arodu, deju? Tad laiks sākt!

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu