Derētu kāds pipariņš jeb ieskatīties spogulī! Vai tā ir taisnība, ka dzīve sākas pēc 40?

Derētu kāds pipariņš jeb ieskatīties spogulī! Vai tā ir taisnība, ka dzīve sākas pēc 40?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: shutterstock.com

"Egoiste" sadarbībā ar jauno, talantīgo grāmatu autori Ilzi Aizsilu turpmāk piedāvās rakstu sēriju "Derētu kāds pipariņš", kurā caurskatīsim dziļumā sevi un trako pasauli mums apkārt. Šoreiz stāsts par patieso ielūkošanos spogulī. Ļaujies autores sulīgajai pieredzei un asprātīgajai valodai!

Bērnībā es nebiju simtprocentīgi droša, ka neesmu vīrietis. Patiesībā es ļoti uztraucos, ka piedzimu par meiteni, bet izaugu par puiku, un neviens, izņemot mani, to nepamanīja. Interneta tolaik nebija, laukos par ķermeņa lietām skaļi neviens nerunāja. Tā kā kautrējos pat no sevis, lāgā nezināju, kam vairāk līdzinos. Puiši komplimentus teica man kā meitenei, bet vai viņu glaimiem varēja ticēt? Man bija iemesls neņemt tos vērā – es nevarēju nevienam patikt sava tālaika izskata dēļ.

Kad gozējos pie spoguļa un skaļi atzinu, ka esmu resna un nesmuka, bija visai  tracinoši dzirdēt pieaugušo vārdus, ka jaunībā izskatam nav nozīmes, jo jaunība pati par sevi ir dārgums. Kā tad. Jaunībā vēl ir vērts kaut ko uzlabot, lai vecumdienās varētu atsaukties vismaz uz to – tā es domāju tolaik.

Solis atpakaļ: interesanti, ka līdz septiņu gadu vecumam es sev šķitu jauka un fotogēniska. Labprāt spēlējos pie spoguļa, mēģināju atrast atšķirības starp iepriekšējā un nākamajā dienā redzēto seju. Es mainījos nemanāmi, bet tad nāca izaicinošie skolas gadi – ar atklāsmi, ka ir daudz jaunu cilvēku, uz kuru fona es izskatījos neglīta.

Kā jau noprotams, agrā jaunībā mani mocīja iekšējs nemiers par ārējo izskatu. Un tas, ka citi cilvēki mani uztvēra kā pilnīgu, tracināja. Iespējams, viņi mani vērtēja pēc sekmēm mācībās un prasmēm tautas deju kolektīvā. Tomēr tie apgalvojumi un komplimenti bija kaitinoši. Manī spārdījās spīts, vēlējos vai nu apgāzt cilvēku teikto, vai izdarīt tā, lai viss atbilstu patiesībai. Konflikts bija jāatrisina taisnības vārdā, savukārt jaunības vārdā vēlme kļūt skaistākai izrādījās spēcīgāka.

Tā kā man nepatika skatīties spogulī, jo nespēju pieņemt savu atspulgu, vispirms bija jāpiestrādā pie tā. Bet kā?

Lūzuma punkts pienāca četrpadsmit gadu vecumā, kad mēs ar ģimeni pirmo reizi devāmies tālākā ceļojumā un es noskatīju cilvēku, kam gribētu līdzināties. Grupas vadītāja bija paņēmusi līdzi savu meitu, pāris gadu vecāku nekā es. Tieva, slaida, ar gariem, gaišiem matiem, komunikabla, košā sarafānā ar baltām sandalītēm. Kāds robežsargs viņu nosauca par princesīti. Ak, viņa izskatījās tā, kā būtu gribējusi izskatīties es, ja vien… Ja vien es varētu izvēlēties, kā izskatīties. Palūkojos uz savām biksēm un krekļiņu – diezgan puiciska paskata lauciniece, ar smagām, robainām kedām kaulainās kājās. Kaut kas negāja kopā.

Apzināti dzīves vērojumi man ne reizi vien palīdzējuši atpazīt mirkļus, kas jāpamana, lai atrastu ceļu, kurā vēlos ieraudzīt sevi ejam.

Nolēmu kļūt krietni sievišķīgāka, lai vairs nebūtu nekādu šaubu, ka esmu meitene. Sāku šo to pašrocīgi meistarot: no audumu atgriezumiem un vecu kreļļu pērlītēm veidoju rotas; no mammas un vecmammas halātiem vai neizmantotajiem audumiem šuvu sev modernu brīvā laika apģērbu un somiņas. Tas, ka es visu griezu un šuvu uz aci, mani nespēja apturēt, jo kaut kas beigās sanāca! Vienā no vasarām man sāka nepietikt ar diviem auskariem galvā, es nolēmu izdurt vēl pāris caurumu ausī. Mūžīgi no bizes vai astes izslīdošās matu šķipsnas nokrāsoju rozā, izmantojot visparastāko flomāsteru. Man tik ļoti gribējās atšķirties pa savam. Tie bija tie laiki… astoņdesmitie, kad nācās nodarbināt izdomu, jo veikalos daudz neko nepārdeva un jūtūbes, kur smelties idejas, nebija.

Man bija svarīgs rezultāts. To izmērīt varēju, protams, tikai es pati, jo man bija sava mērījumu skala.

Galu galā tikai es zināju, kā man jāpiekārto sprogas, lai es neizskatītos pēc putnubiedēkļa, kurā vairākas reizes, garām lidojot, apzināti ietriecies sikspārnis. Tikai es zināju, ka jaunākā matu sprādze uz manas galvas atgādina melnbaltu globusu, un aiz tā mana galva izskatās pēc iegrauzta, paglupa mēnestiņa. Tikai es zināju, ka man nepiestāv uz aizmuguri vai uz sānu atglausti mati, kur nu vēl celiņš pa vidu. Bet tad jau labāk tas. Tikai es zināju, ka ejot nedrīkstu par daudz taisnot kājas, lai tās arī no sāna neizskatītos līkas. Tikai es zināju, ka man ir liste ar trūkumiem, kurus es sev solīju dzīves laikā novērst un par kuriem mēdzu sūdzēties savam kaķim, kuram par to bija nospļauties.

Interesanti, cik daudzi pieaugušie atceras savu seju spoguļattēlā bērnībā? Un kāpēc.

Foto: shutterstock.com

Reiz spoguļa priekšā ar diegu piespiedu ādu zem deguna un prātoju, vai tāda operācija varētu palīdzēt nolaist manu degungalu un padarīt biezāku virslūpu. Sejas panti pilnībā mainītos. Vai izskatītos labāk? Fantazēju, kā es izskatīšos šajā pašā pozā divdesmit gadu vecumā. Un kā vēl pēc divdesmit? Patiesībā tālāk par desmit gadiem uz priekšu es baidījos domāt, jo… četrdesmit būtu jau briesmīgs vecums. Tolaik iedomājos, ka četrdesmit gados spogulī skatīties droši vien neviens īpaši necenšas, nav pat vērts.

Es augu un turpināju iet pašas izstrādāto skaistuma ceļu. Kaut kur starp mācību olimpiādēm un koncertiem, kuros uzstājos tautastērpā, centos izcelties ar savu jauno ārieni. Vasarās gaišināju matus kumelīšu tējās, ziemās čiepu no mammas ūdeņraža pārskābi un balināju matu šķipsnu, ko pēc tam sadalīju uz pusēm, lai piešķirtu katram vaigam. Tikai tagad iedomājos, ka tas bija mēģinājums atveidot sirmumu. Muļķīgi gan.

Tomēr piestrādāšana pie spoguļa atspulgā redzamā tēla radīja nevēlamu priekšstatu par mani pašu.

Pienāca mani 20. Es jau studēju galvaspilsētā. Viss būtu labi, bet centieni izskatīties skaistākai padarīja mani nabagāku. Nevis tāpēc, ka es tērēju naudu skaistumkopšanai, nepavisam ne, man knapi pietika biezpiena sieriņam pusdienās, bet tāpēc, ka no manis mēģināja izspiest naudu visi, kas ar šo lietu aizrāvās uz ielām. Es atteicos no nesen nopirkta, kaut mākslīgā, kažociņa un mīļās paššūtās auduma somas, kuru neatklāta persona pārgrieza, lai nozagtu manu pasi un pēdējo naudu, kuras tur nebija tik daudz, kā izskatījās no malas. Kad pie dzīvokļa durvīm zvanīja uzbāzīgs kartupeļu izplatītājs, kuru es nejauši biju noturējusi par savu radinieku un no kura nespēju tikt vaļā, jo šis gribēja iepazīties, sapratu, ka tas ir par daudz. Man pazuda vēlme izskatīties labi. Es biju pārbijusies kā pele, iemaldījusies slazdu pļavā! Uz ādas metās nātrene pie vissīkākā troksnīša. Tas bija baisas atklāsmes laiks: izskatīgs cilvēks pievelk nelaimes. Un vienlaikus tas bija nelāgs atklājums, ņemot vērā manus ilggadējos centienus radīt sevi tādu, kāda es sev patiktu…

Nācās mainīt taktiku un distancēties no liekas pievēršanās spogulim.

Uzvilku mēteli ar kapuci un, nemēģinot skatīties cilvēkiem acīs, traucos sev vajadzīgajā virzienā, atklājot savu patieso seju tikai drošā vidē. Te nu jāsaka visām sievietēm, cik labi ir apprecēties un zināt, ka dzīves ceļā vairs neesi viena. Es pēkšņi atskārtu to, ka nav nemaz tik traki ar maniem trūkumiem. Var ne tikai sadzīvot, bet pat aizmirst par tiem. Un kam man blondie mati, ja dabiskā galvas rota ir kuplāka un mirdzošāka?

Mākoņi skrēja un, nebrīdinot, mainīja apgaismojumu spoguļattēlā. Acis pievērsās aizdomīgi spīdīgam matam. Sirmam matam uz manas galvas? Tieši tagad, kad jutos tik pievilcīga savā dabiskumā?

Pipars par konfekti! Man taču bija tikai pāri 30! Kas tad būs tālāk?

Nezinu, ko nozīmē četrdesmitgadnieku krīze, bet zinu, ko nozīmē pirmo sirmo matu krīze. Es taču tikai pirms nepilniem desmit gadiem biju nolēmusi ataudzēt matus un vairs nebojāt tos ar krāsām. Sāku pētīt, kas tad vēl vairs nav tā, kā bija. Ieskatījos spogulī atkal, jau ilgāk. Izmēģināju dažādas grimases, visbriesmīgākais skats atklājās pie plata smaida. Tās grumbas izskatījās kā neveiksmīgi, uz mūžīgiem laikiem savilkti hennas tetovējumi abās acu pusēs. Stress sāka kāpt augumā. Izballējos, nomierinājos, sapratu: lai slavēta sieviešu kosmētika! Ir varianti! Tad pievērsu uzmanību pārējām ķermeņa daļām.

Kā var nojaust, biju sen tikusi skaidrībā ar savu dzimumu un tagad sapratu, ka manai labsajūtai ir saistība ar pašsajūtu. Sāku skriet vairāk nekā jebkad skolas laikā spēju pavilkties kājām, sāku meditēt tikai sev izprotamos veidos, bet tie bija efektīvi, sāku nodarboties ar zobenu cīņām. Dzīve ieguva jaunas krāsas, bet galvenais – es tās sāku pamanīt un priecāties par tām. Pat piemirsu par to sirmo matu, kura vietā jau tādi bija desmitiem. Ķermenis bija vingrs un prātā nāca daudz jaunu īstenojamu ideju. Es kļuvu par rakstnieci un satricināju savu iekšējo pasauli ar jaunu izlādēšanās un izklaidēšanās veidu. Es ieguvu jaunu paziņu loku un jaunu dzīves piepildījumu.

Spogulīt, spogulīt, vai tā ir taisnība, ka dzīve sākas pēc 40?

Foto: shutterstock.com

Ar ko tad es nodarbojos kopš 1982. gada? Vai tā nebija dzīve? Kas tad ir dzīve? Lūk, šie ir ideāli jautājumi, ko tagad varu pārcilāt naktīs, kad nenāk miegs. Man patīk rakstīt un iedomāties sevi mazu. Man patīk rakstīt par ļaudīm vecumā. Jo es beidzot domāju arī par vēl neaizsniegto un neaizsniedzamo. Mēģinu izprast dzīvi un svinēt to, kad ir iespējams. Manas attieksmes pret dzīvi dēļ daudzi tomēr domā, ka esmu jaunāka par saviem gadiem, un tātad raisās jauki mirkļi, kuri rada smieklīgus pārpratumus. Secinājums viens: pievilcībai nav sakara ar jaunību vai izskatu, tā ir atkarīga no tavas iekšējās uguntiņas. Kāds pipariņš to var tikai paspilgtināt.

Mākoņi arvien skrien, debesis nenoveco, bet cilvēka laiks būt apmierinātiem ar sevi samazinās.

Ne velti jaunības centieni uzskaitīt savus trūkumus man ir pārvērtušies par sarakstu ar nemateriālajām lietām, par ko es ikdienā dzīvei pateicos. Noskaidroju, ka spoguļattēls spēj lieliski noklusēt par to, kā jūtas ķermenis, tāpēc dzīves lidojumā vērts reizi par reizei ieskatīties sev acīs. Kā gadījies, kā ne, šogad mācos arī staigāt no jauna, mācos pareizi vingrot, elpot un dzīvot, pieņemdama savu bioloģisko vecumu. Koncentrējos uz iegūtās pieredzes jaunieguvumiem. Citādi nedaudz par daudz biju aizrāvusies ar savām superspējām lidot pa dzīvi… Ja patīk ballēties, dzīve jāsvin ar prātu.

Jaunība varbūt ir dārgums, bet tieši tikpat vērtīgi ir arī nākamie dzīves posmi. Cik vērtīgi – tik pārbaudījumu pilni. Bet tāda nu ir cilvēka dzīve.

Laiku pa laikam ieguļos zālē un atgriežos bērnības atmiņās. Toreiz biju vēl skolniece, laiskojos zālītē piemājas pakalnā un sev apsolīju atcerēties šādus mirkļus: atkal ir vasara, debesis, zeme un es – brīva no domām, darbiem un jebkādiem pārdzīvojumiem.

Mirkļi skaitās.

Un atkal prasās kāds pipariņš!...

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu