Pirms nedaudz vairāk nekā trim desmitgadēm beidzās Aukstais karš, un bijušās padomju bloka valstis sāka pāreju uz tirgus ekonomiku, kas tām ļāva iesaistīties arī pārējās pasaules ekonomikas procesos. Pasaules dalījums trīs segmentos – attīstītās kapitālistiskās ekonomikas, sociālistiskās plānveida ekonomikas un “trešās valstis” – šķita arvien vairāk novecojis. Kā teicis slavenais japāņu izcelsmes amerikāņu politologs Frensiss Fukujama, tās nevarēja uzskatīt par “vēstures beigām”, taču tas bija ekonomisks un politisks izrāviens un mūsdienu globalizācijas ēras sākums. Vai šai globalizācijas ērai, kā daudzi apgalvo, ir pienācis gals?
Pašlaik pasaule ir pakļauta riskam sadalīties divos atsevišķos blokos: vienā dominētu ASV un ES, bet otrā – Ķīna un Krievija. “The Economist” izpētes un analītikas struktūrvienība “Economist Intelligence Unit” prognozē, ka šie bloki “nostiprināsies ģeopolitiskajā vidē un izmantos ekonomiskos un finansiālos ietekmēšanas līdzekļus, lai uzrunātu valstis, kas nav saistītas ar kādu no šīm pusēm.”
Taču, pat ja šāda sašķelšanās notiks, ir iespējams izbēgt no konfrontācijas. Abas puses var miermīlīgi konkurēt un sadarboties, neizmantojot “militāros ietekmēšanas līdzekļus” (kas jebkurā gadījumā varētu izrādīties bezjēdzīgi, ja tiktu pareizi izmantoti ekonomiskie ietekmēšanas līdzekļi). Galvenā atslēga ir efektīvāka politikas globalizācija.
ES būs izšķiroša nozīme šajā jautājumā; tai nav jānostājas kāda pusē šajā Ķīnas un ASV sāncensībā, un tādējādi ES varētu ieņemt centrālo lomu abos blokos. Savukārt Ķīnai būtu jāizmanto iespēja nostiprināt savas pozīcijas starptautiskajā līmenī.