Aizvien biežāk Latvijas dabā redzama ainava ar aizaugušu pļavu, kas pēc dažiem gadiem jau kļūst par mežu. Iemesls tam visbiežāk ir mazais platībmaksājums par zālāja apsaimniekošanu, kas zemes īpašniekiem neesot finansiāli izdevīgs. Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) uzsver, ka tā nedrīkst kļūt par ierastu situāciju, jo šāda biotopa izzušana ir nopietns drauds svarīgam dzīvības ķēdes posmam.
Dabiskie zālāji nodrošina vairāk ogļskābās gāzes, efektīvāku ūdens infiltrāciju, mazāku piesārņojumu, kā arī kultūras un estētiskās vērtības. Divdesmitā gadsimta Latvijā tie aizņēma 30 procentus no valsts teritorijas, šobrīd tie ir vairs tikai aptuveni 0,7 procenti.
DAP pārziņā ir valstij piederošie zālāji – 250 hektāri Krustkalnu un Teiču rezervātā. “Mums tas ir goda pienākums rādīt piemēru, kā ir zālāji jāapsaimnieko, un mēs saskaramies ar tām pašām problēmām un redzam, cik tas ir sarežģīti,” atzīst Anda Zeize, DAP Latgales reģionālās administrācijas direktore.
Šeit tiek domāts ne vien smagais darbs, kas paredz arī jau aizaugušo teritoriju atkarošanu, bet arī mazais valsts atbalsts zemju īpašniekiem. Privātpersonām pieder 71 procents valsts zālāju. “Standarta maksājums ir 55 eiro par hektāru. Tas ir samērā mazs maksājums, toties par pirmo klasi, kur ir zināmi aizsargājamie biotopi, apmēram 83 eiro. Cilvēki varbūt neizvērtē, kurai klasei ir šī viņu platība, un uzskata, ka, piemēram, kāpēc man tehniku dzīt uz sausu pļavu, tomēr tur ir maksājumi lielāki,” pauž Guntis Akmentiņš, DAP pārstāvis.
Zemkopības ministrijā (ZM) skaidro, ka no 2023. gada tiks ieviesti jauni atbalsta pasākumi saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas stratēģisko plānu, palielinot atbalsta maksājumu pirmās līdz ceturtās klases zālājiem, taču ne standarta maksājumam. ZM Tirgus un tiešā atbalsta departaments rakstiski atbild: “Tas, vai atbalsta maksājumi palielināsies, ir atkarīgs no lauksaimnieka darbības veida. Ja zālājs netiek izmantots lopkopībai, sēklaudzēšanai vai tam nav piešķirts Eiropas Savienības statuss, tad par šādu platību atbalsts nākamgad var samazināties.”
Tieši tādēļ liela daļa lauksaimnieku lemj par labu citai kultūrai, par kuru tiek saņemtas lielākas subsīdijas, vai apmežošanai. Taču pļavas tiek pamestas arī novārtā, un, pat ja tiek veikta zālāja apsaimniekošana, rodas nākamā problēma – nopļautā realizēšana. Anda Zeize: “Viņu pieprasījums ir absolūti nepietiekams. Lauksaimniekiem Latvijā nevajag tik daudz siena. Būtībā valstij dienas kārtībā ir ļoti nopietns uzdevums – attīstīt jaunas iniciatīvas, kādā veidā izmantot šo biomasu. Ir jau iniciatīvas par zāles granulu ražošanu, par sadedzināšanas iekārtu, varētu runāt arī par kompostēšanas metodēm.”
Zemkopības ministrijā atklāj, ka šā jautājuma izskatīšana šobrīd nav viņu dienas plānā, tikmēr Dabas aizsardzības pārvalde uzsver, ka turpinās šīs tēmas aktualizēšanu, cer kādudien dzirdēt, ka pļavu apsaimniekošana ir arī valsts prioritāšu sarakstā.