"Bet to Rīgu gan jūs noturiet!" "Lāčplēses" Elzas īsais, bet drosmīgais mūžs

Egoiste
"Bet to Rīgu gan jūs noturiet!" "Lāčplēses" Elzas īsais, bet drosmīgais mūžs
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Arhīva foto, TVNET kolāža

Elzas Žiglevicas (1898–1920) spilgtās un diemžēl īsās dzīves gājums bija uzskatāms paraugs nesavtīgai vēlmei piedalīties Neatkarības karā un ar savu darbību atbalstīt Latvijas neatkarības izcīnīšanu.

Elza Žiglevica – Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere ar spilgtu, bet īsu dzīves gājumu.

“Tēvijas mīlestības sajūsma, kas melnajās oktobra pirmajās dienās, sākoties uzbrukumam Latvijas galvas pilsētai, pārņēma latvju jaunatnes dedzīgās sirdis, šīs dienās ir radījusi jaunu latviešu varoņu cilti. Viena no šīs cilts pirmajām varonēm, kas nolikusi savu augstāko, savu dzīvību par ķīlu Latvijas valsts nostiprināšanai, ir Elza Žiglevica”.

Šādas un līdzīgas teksta rindas 1919. gada novembra sākumā – tikai dažas dienas pēc studentes, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgās Elzas Žiglevicas traģiskās nāves – bija lasāmas izdevuma “Baltijas Vēstnesis” un citu laikrakstu lappusēs.

Foto: Foto no LVM arhīva

Elza Žiglevica – viena no trīs sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni – dzimusi 1898. gada 5. septembrī Jelgavas apriņķa Kroņabērzmuižas pagastā ārsta ģimenē. Ieguvusi labu vidējo izglītību – vispirms Lomonosova sieviešu ģimnāzijā Rīgā, bet pēc tam Varvaras fon Dervizas privātajā sieviešu ģimnāzijā Maskavā, viņa turpināja mācības Maskavas Augstākajos sieviešu kursos. Pēc atgriešanās Rīgā 1918. gadā Elza Žiglevica uzsāka komerczinību studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā.

Paralēli studijām jaunā sieviete strādāja par skolotāju kursos bēgļu bērniem un tulkotāju Latvijas Preses birojā “Latopress”, bet 1919. gada septembrī iestājās Latvijas Augstskolas (Latvijas Universitātes) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Tomēr studēt augstskolā Elzai Žiglevicai nebija lemts ilgi, jo 1919. gada 10. oktobrī, piegādājot Esplanādē esošajiem Latvijas armijas karavīriem ēdienu, jaunā sieviete cieta no pretinieku lādiņa sprādziena.

Smagi cietušo Elzu Žiglevicu pulkveža Jorģa Zemitāna automobilī nekavējoties nogādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, kur viņai amputēja vienu no kājām, bet otrai veica operāciju. Lai gan dažas dienas vēlāk Elza Žiglevica no slimnīcas rakstīja draudzenei vēstuli, minot, ka “pēc pusotra mēneša abas varēs doties kopīgā pastaigā”, tomēr viņas veselības stāvoklis neatgriezeniski pasliktinājās, un pēc divām slimnīcā pavadītām nedēļām viņa nomira. Dažas dienas vēlāk notika Elzas Žiglevicas bēres Rīgā, Svētā Jāņa draudzes kapu sektora Lielajos kapos.

O. Grundes glezna, kurā attēlota Elza Žiglevica, 1930. gads 
O. Grundes glezna, kurā attēlota Elza Žiglevica, 1930. gads Foto: Publicitātes foto

"Pie Daugavas stāvēja Bermonta kara pulki. Elzai nebija miera. Viņa nezināja, kur vislabāk varētu dzimtenei palīdzēt. Viņai šķita, ka par maz tā daraSieviešu palīdzības korpusā strādājot. Mūsu kareivji nevarēja atstāt pozicijas, Elza Žiglevice ienesa domu, ka kareivjiem uz turieni jānes maize un zupa. Dažas biedrenes Elzas domām pievienojās un viņas žigli ar katliņiem rokās sāka apstaigāt kareivjus.

Vienības laukumā atskanēja sprādziena troksnis un Elza Žiglevice gulēja pie koka ievainota. Kareivji to pacēla, bet viņa varonīgi smaidija, slēpdama savas sāpes. «Kas nu par bēdu par manu kāju, bet to Rīgu gan jūs noturiet,» teica Elza kareivjiem.

Elzai Žiglevicei bija dragātas abas kājas un 17. oktobrī kreiso kāju amputēja. Neviens vaids neskanēja pār viņas lūpām. Slimnīcā, kur visapkārt bija ciešanas un vaidi, viņa ar savu piemēru ienesa daudz gara stipruma. Pēc operācijas viņas veselības stāvoklis pasliktinājās. Elza mānija arī nenovēršamo, bet izturējās varonīgi līdz galam. Viņas pēdējie vārdi, ko tā teica savai mātei skanēja: «Māmiņ, tagad es zinu, cik viegli kareivji mirst.»

29. oktobrī plkst. 1,30 Elza Žiglevice pašā ziedoni — 21 gadus veca, tukšoja nāves rūgto biķeri. Kā ziedu vēsma aizšalca viņas dzīve, bet bagātu saturu pilna."

(Izrāvums no piemiņas raksta "Daugavas Vēstnesī", 1939. gads)

Lai godinātu pāragri mirušās Elzas Žiglevicas piemiņu un saglabātu jaunās sievietes nopelnus Latvijas neatkarības izcīnīšanā, viņas tuvinieki un draugi 1920. gadā sastādīja un izdeva brošūru “Astras zieds uz kapa”, kurā līdz ar bērnības un agrās jaunības gaitu aprakstu tika raksturotas arī Elzas Žiglevicas labākās īpašības un viņas sabiedriskā darbība Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā. Minētais izdevums, papildināts ar fotogrāfijām, atkārtoti tika izdots 1925. gadā.

Foto: Publicitātes foto

Elzas Žiglevicas piemērs bija uzskatāms paraugs nesavtīgai vēlmei piedalīties Neatkarības karā un ar savu darbību atbalstīt Latvijas neatkarības izcīnīšanu. To novērtēja arī Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, kas 1928. gadā lūdza Lāčplēša Kara ordeņa domei piešķirt Elzai Žiglevicai Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru.

Ordeņa dome lūgumu īstenoja, apbalvojot Žiglevicu ar pēdējo Lāčplēša Kara ordeni (Nr. 2073).

Eiropas valstīs atrodami līdzīgi piemēri Latvijā pastāvošajiem, kad militāru apbalvojumu par konkrētiem sasniegumiem saņēma arī sievietes, kuru loma sabiedrībā kopš Pirmā pasaules kara sākuma kopumā bija pieaugusi, ļaujot ieņemt aizvien līdzvērtīgāku pozīciju līdzās vīriešiem.

Raksts publicēts no Latvijas Nacionālais vēstures e-muzeja krājuma.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu