Elzas Žiglevicas (1898–1920) spilgtās un diemžēl īsās dzīves gājums bija uzskatāms paraugs nesavtīgai vēlmei piedalīties Neatkarības karā un ar savu darbību atbalstīt Latvijas neatkarības izcīnīšanu.
Elza Žiglevica – Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere ar spilgtu, bet īsu dzīves gājumu.
“Tēvijas mīlestības sajūsma, kas melnajās oktobra pirmajās dienās, sākoties uzbrukumam Latvijas galvas pilsētai, pārņēma latvju jaunatnes dedzīgās sirdis, šīs dienās ir radījusi jaunu latviešu varoņu cilti. Viena no šīs cilts pirmajām varonēm, kas nolikusi savu augstāko, savu dzīvību par ķīlu Latvijas valsts nostiprināšanai, ir Elza Žiglevica”.
Šādas un līdzīgas teksta rindas 1919. gada novembra sākumā – tikai dažas dienas pēc studentes, Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgās Elzas Žiglevicas traģiskās nāves – bija lasāmas izdevuma “Baltijas Vēstnesis” un citu laikrakstu lappusēs.
Elza Žiglevica – viena no trīs sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni – dzimusi 1898. gada 5. septembrī Jelgavas apriņķa Kroņabērzmuižas pagastā ārsta ģimenē. Ieguvusi labu vidējo izglītību – vispirms Lomonosova sieviešu ģimnāzijā Rīgā, bet pēc tam Varvaras fon Dervizas privātajā sieviešu ģimnāzijā Maskavā, viņa turpināja mācības Maskavas Augstākajos sieviešu kursos. Pēc atgriešanās Rīgā 1918. gadā Elza Žiglevica uzsāka komerczinību studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā.
Paralēli studijām jaunā sieviete strādāja par skolotāju kursos bēgļu bērniem un tulkotāju Latvijas Preses birojā “Latopress”, bet 1919. gada septembrī iestājās Latvijas Augstskolas (Latvijas Universitātes) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Tomēr studēt augstskolā Elzai Žiglevicai nebija lemts ilgi, jo 1919. gada 10. oktobrī, piegādājot Esplanādē esošajiem Latvijas armijas karavīriem ēdienu, jaunā sieviete cieta no pretinieku lādiņa sprādziena.
