Tādam klasiskam vidējam latvietim, neatkarīgi no tā, kā klājas pašam, vienmēr gribas, lai kaimiņam tomēr ietu sūdīgāk. Mums pat ir tas lieliskais teiciens, ka nekas neiepriecina vairāk kā ziņa, ka citam neveicas. No šī skatpunkta vērtējot, amatpersonu algu pieaugums, protams, ir kā sāpīgs spļāviens sejā. Par ko tad viņiem pielikums, vai ne?
Un tad vēl mums ierīvē sejā tos algu pieauguma ciparus un procentus gluži kā skolas laika starpbrīdī kāds vidusskolēns sīkajam “nomazgāja seju” ar sniega piku. Parlamenta deputātiem algas palielinātas par vairāk nekā štuku, parlamentārajiem sekretāriem pie algas pielikti 63%, prezidentam pusotra štuka, bet Saeimas priekšsēdētājam vispār +75% un viņš tagad saņems tikpat, cik prezidents. Pār lūpām neviļus sāk birt mātesvārdi.
Līdz šim man tīri racionāli vienmēr bija šķitis, ka amatpersonu algas tik tiešām jāpalielina. Ja mēs vēlamies, lai Saeimā un citās valsts iestādēs ar mieru strādāt ir arī dažādu nozaru eksperti, algām jābūt konkurētspējīgām ar privāto sektoru. Jo reāli reti kad šāds eksperts būs gatavs nodarboties ar altruismu un pamest darbu privātajā sektorā, lai glābtu valsti par divreiz mazāku algu.