/nginx/o/2023/02/13/15136626t1h333c.jpg)
Dažas Valentīna dienas tradīcijas ir romantiskas cauru gadu, piekritīsiet. Piemēram, sarkanu rožu pasniegšana mīļotajai vai lepnas maltītes pagatavošana mīļotajam. Tomēr tikai 14. februārī lidojošs, ar loku un bultām bruņojies, šķietami naidīgs zīdainis būs iederīgs un mīlestību simbolizējošs. Lai arī Kupidons tiešām varētu šķist visai dīvains tēls, tomēr tā saikne ar mīlu un romantiku ir gadsimtiem sena.
Pirms kļuva par tuklu lidojošu bēbi, Kupidons bija visai neganta dievība. Sengrieķu mitoloģijā tas bija Erots, kas vis nebija nekāds knēvelis, bet gan izskatīgs jauneklis. Tāpat kā viņa māte Afrodīte, arī viņš tika saistīts ar mīlu un iekāri, tomēr sevī iemiesoja šo to arī no sava tēva – kara dieva Areja.
Savu loku un bultas viņš izmantoja, nevis lai nevainīgi savestu kopā pārīšus, bet gan lai saviem upuriem iedvestu nekontrolējamu un bieži vien nevēlamu iekāri. Šīs spējas bieži tika izmantotas drīzāk lai sodītu, nevis aplaimotu. Piemēram, atriebības kāres dzīts, Erots ar bultu ievainoja Apolonu, lai liktu viņam iemīlēties Dafnē, kura viņa mīlai neatbildēja. Mīta noslēgumā Dafnes tēvs viņu pārvērš par lauru koku, lai glābtu no Apolona mežonīgās iekāres.
Līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras Erota tēls jau bija kļuvis maigāks. Cilvēki vēlējās mazāk agresīvu mīlas dievību, tāpēc Erots lēnām pārvērtās par Afrodītes nepaklausīgo dēlēnu. Mākslā Erots kļuva aizvien mīlīgāks, līdz beigu beigās kļuva par lidojošo kailo puisēnu, kas šauj ar mīlas bultām. Romas impērijas laikā Erots bija kļuvis par Kupidonu – Veneras dēlu. Tieši tāds viņš tika atainots vēlākā laika mākslā.
Bet kā gan šī pagānu dievība kļuva par katoļu svētā simbolu mūsdienās? Lai arī daži tiecas Valentīna dienu sasaistīt ar seno romiešu svētkiem luperkālijiem, tomēr, visticamāk, ka šāda saikne nepastāv.
Pirmās ziņas par Valentīna dienas tradīcijām Anglijā vērojamas 14. gadsimta rakstnieku Džefrija Čosera un Džona Govera darbos. Abi rakstnieki bieži atsaucās uz tautas ticējumu, ka putni savus riesta partnerus izvēlas sava aizbildņa svētā Valentīna svētkos.
Ap 1440. gadu dzejnieka Džona Litgeita poēmā, kas bija radīta par godu Henrija V atraitnei Katrīnai, pirmo reizi tika pieminēta romantiskā svētku tradīcija starp cilvēkiem 14. februārī.
Cilvēki šajā dienā viens otram sūtīja slepenas mīlestības vēstules, savukārt tie, kuriem sava sirdsāķīša nebija, varēja to izlozēt. 1641. gadā šāda mīlnieku lozēšana Lielbritānijā bija visai izplatīta.
Mūsdienās Svētā Valentīna diena vairāk asociējas ar romantisko saišu stiprināšanu starp attiecībās esošiem pāriem un slepenu vai atklātu atzīšanos mīlestībā noskatītajiem partneriem.
