Vai Krievija ilgtermiņā varēs saglabāt savu ietekmi Centrālāzijā un Dienvidkaukāzā?

SAB skatījumā, daļa reģiona valstu joprojām centīsies stiprināt saites ar Rietumvalstīm, attālinoties no politiskās un ekonomiskās sadarbības ar Krieviju. Neraugoties uz to, Krievijai tuvā un vidējā termiņā daļēji izdosies stiprināt ekonomisko un politisko ietekmi Armēnijā un Centrālāzijas valstīs, saglabājot vadošas pozīcijas reģionā.

Kopumā Ukrainas kara dēļ Krievijas pievērstā uzmanība pārējām tuvējās pierobežas reģiona valstīm samazinājās, tādējādi degradējot Krievijas kā drošības garanta un reģionālās līderes tēlu.

Krievijai pērn bija īpaši svarīgi gūt politisku un ekonomisku atbalstu no tās reģionālajiem partneriem. Daļēji tas īstenojās - valstis iesaistījās ekonomisko sankciju apiešanā, tomēr publisku politisko un it īpaši militāro atbalstu Krievija saņēma tikai no Baltkrievijas.

Lai arī tuvējās pierobežas valstis centās balansēt savu ārpolitiku, un Krievijas agresija Ukrainā mazināja to vēlmi sadarboties ar Krieviju, kopumā tās saglabāja un vismaz vidējā termiņā saglabās ciešas attiecības ar Krieviju.

Krievijai kontrole pār tuvējās pierobežas valstīm ir stratēģiski svarīga, un tā ir gatava izmantot jebkādus līdzekļus, tostarp militārus, lai to nodrošinātu. Lai arī Krievija labi saprot, ka tās tuvējā pierobežā pieaug arī citu aktieru - Ķīnas un Turcijas - ietekme, Krievijai daudz svarīgāk ir nepieļaut Rietumvalstu ietekmes pieaugumu, ko tā uzskata par lielāku draudu, secinājis SAB.

Piemēram, Krievija sāka atklātu militāru uzbrukumu Ukrainai, lai nepieļautu tās neatgriezenisku attālināšanos no Krievijas un novērstu tās tālāku eiroatlantisko integrāciju, vērtē SAB. Savukārt, reaģējot uz Moldovas proeiropeisko politiku un nostāju karā, Krievija tai izteica ekonomiskus un militārus draudus. Iespējams, ka Krievijas sākotnējais plāns līdz ar sekmīgu Ukrainas pakļaušanu paredzēja arī ievērojami agresīvāku un tiešāku Krievijas interešu realizāciju Moldovā, teikts pārskatā.

Kā atzīmē SAB, Krievijas nesekmīgais iebrukums Ukrainā samazināja tās autoritāti reģionā. Līdz karam Ukrainā Krievijai bija pietiekami daudz resursu un apņemšanās iesaistīties militāros konfliktos tuvējā pierobežā, pasniedzot sevi kā reģionālo līderi un drošības garantu citām valstīm. Uzskatāms piemērs bijis pagājušā gadā masveida protesti Kazahstānā, kad Krievijas vadītā Kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO) pirmo reizi demonstrēja kaujas gatavību un iesaistījās protestu apspiešanā. Lai arī KDLO loma protestu apspiešanā bijusi maznozīmīga un simboliska, Krievijai bija svarīgi demonstrēt tās noteicošo lomu reģionā, KDLO gatavību ātri reaģēt, kā arī nepieļaut "krāsaino revolūciju" Kazahstānā.

Militārās neveiksmes un nepieciešamība karam Ukrainā veltīt arvien vairāk kopumā ierobežotos resursus mazināja Krievijas iesaisti citos konfliktos tuvējā pierobežā. Piemēram, 2022. gadā Azerbaidžāna un Armēnija regulāri pārkāpa 2020.gadā Krievijas panākto Kalnu Karabahas pamiera līgumu.

Regulāri pamiera līguma pārkāpumi kopumā diskreditēja Krievijas noteicošo lomu reģionā. Gandrīz droši, ka Azerbaidžāna izmantoja Krievijas vājumu, lai izdarītu spiedienu uz Armēniju un paplašinātu kontroli pār Kalnu Karabahu.

2022.gadā Rietumvalstu sankciju un savas neveiksmīgās karadarbības dēļ Krievijai nācās stiprināt ekonomisko sadarbību ar tuvākajām robežvalstīm. Pērn to īpaši varēja novērot Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītēs pie Centrālāzijas valstu, Armēnijas un Baltkrievijas līderiem, kā arī Krievijas un reģionālo partneru savstarpējās tirdzniecības pieaugumā.

Krievija veiksmīgi izmantoja Centrālāzijas un Dienvidkaukāza valstu ekonomisko atkarību no Krievijas, panākot situāciju, kurā šīs valstis tiek izmantotas Rietumvalstu ekonomisko sankciju apiešanai.

Piemēram, Dienvidkaukāza un Centrālāzijas valstis uz Krieviju reeksportēja Rietumvalstu produkciju, kas pakļauta sankcijām, tikmēr Krievija piegādāja Centrālāzijas valstīm naftas izstrādājumus, kuri tālāk tika pārdoti kā šo valstu produkts.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pieauga arī divpusējā migrācija starp Krieviju un Centrālāzijas un Dienvidkaukāza valstīm. Šī reģiona valstis kļuva par nozīmīgāko Krievijas pilsoņu un uzņēmumu migrācijas galapunktu. Krievijas pilsoņi bēga no mobilizācijas, savukārt uzņēmumi pārcēlās, lai izvairītos no Rietumvalstu sankcijām.

Tikmēr mobilizācijas izraisītās emigrācijas rezultātā Krievija arvien vairāk kļuva atkarīga no Centrālāzijas valstu darbaspēka - Krievija izmanto migrantus, lai kompensētu darbaspēka trūkumu Krievijā, kā arī Ukrainas okupēto teritoriju atjaunošanas darbos.

Krievijas agresija Ukrainā lika kaimiņvalstīm būt vēl piesardzīgākām, balansējot savu ārpolitiku. 2022.gadā tuvējās pierobežas valstis centās gan saglabāt labas attiecības ar Krieviju, gan paust solidāru atbalstu Ukrainai. Publiskajā retorikā Krievijas kaimiņvalstis lielākoties pauda atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei vai ieņēma izteikti neitrālu pozīciju.

Savukārt ANO balsojumos, kuros nosodīts Krievijas sāktais karš un nelikumīgā Ukrainas teritoriju aneksija, tuvējās pierobežas valstis nepiedalījās vai atturējās.

Izņēmums ir Moldova un Gruzija, kuras ANO balsojumos un publiskajā retorikā pieslējās Rietumvalstīm, tomēr ciešo ekonomisko saišu ar Krieviju dēļ tās nepievienojās Rietumvalstu sankcijām.