Sociālajos medijos un ziņu vietņu komentāros atrodams ne viens vien ieraksts par to, ka homoseksualitāte esot slimība, un izteikumi ka seksuālajām minoritātēm esot garīgas novirzes. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar starptautisku pētnieku, mediķu un veselības institūciju vērtējumu.
Līdz ar LGBT draudzīgā kluba Skapis atklāšanu marta sākumā sociālajos medijos parādījies arvien vairāk naidīga satura, kas vērsts pret seksuālajām minoritātēm. Piemēram, kādā populārā ierakstā pausts naratīvs, ka homoseksuāļi esot slimi, un viņu “popularizēšana” esot būtiska problēma:
“Galvaspilsētas galvenā amatpersona atklāti popularizē slimu, nelaimīgu cilvēciņu perverso dzīvesveidu, kā normālu un pieņemamu. Domāju, ka ar to JAU VISS IR PATEIKTS…”
Atzītākās un visplašāk pielietotās garīgās veselības rokasgrāmatas jau vairākas desmitgades publicē un atjaunina Amerikas psihiatru asociācija (APA) un Pasaules veselības organizācija (PVO).
Pirmie šo rokasgrāmatu izdevumi publicēti ap pagājušā gadsimta vidu un tajos homoseksualitāte bija pieskaitīta pie garīgajām kaitēm. Taču mūsdienu pētnieki (un daļa pētnieku ap pirmo izdevumu publicēšanas laiku) uzskata, ka šāda nostāja bija balstīta nevis uz zinātniski pamatotu izvērtējumu, bet tā laika sabiedrības uzskatiem un normām; it sevišķi tādēļ, ka agrāk pētījumu par šo tematu bijis maz. Gadu gaitā homoseksualitāte un tās ietekme uz indivīdu ir arvien vairāk pētīta un saprasta. Līdz ar to mainījies arī zinātniskās sabiedrības un veselības organizāciju viedoklis. Patlaban nevienā no starptautiski pielietotajām slimību sistemātikas rokasgrāmatām homoseksualitāte nav pieskaitīta pie slimībām. Tālāk rakstā apskatīsim, kā un kāpēc homoseksualitāte vairs nav APA un PVO rokasgramatās.
No 1952. līdz 1973. gadam APA Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM) homoseksualitāte bija norādīta pie “personības traucējumiem”. Pagajušā gadsimta 70. gadu sākumā psihiatru viedokļu šķelšanās un cilvēktiesību aktīvistu spiediena iespaidā APA nolēma izvērtēt, vai klasifikācija ir pamatota. Mediķi, kas iestājās pret līdzšinējo klasifikāciju, norādīja, ka liela daļa homoseksuāļu ir apmierināti ar savu seksuālo orientāciju. Turklāt tika novērots, ka atšķirībā no citiem DSM norādītajiem garīgajiem traucējumiem homoseksualitāte “slimniekam” neizraisa ne subjektīvas ciešanas, ne sociālās efektivitātes vai funkcionēšanas traucējumus.
Līdz ar šo lēmumu rokasgrāmatā tika iekļauta jauna diagnoze – seksuālās orientācijas traucējumi (SOT), ar ko diagnosticēja homoseksuāļus, kam viņu seksuālā orientācija radīja subjektīvas ciešanas. Ar laiku arī SOT tika izņemts no DSM; jau pagājušā gadsimta 80. gados daļa psihiatru uzskatīja, ka SOT ir nevis zinātniski pamatota diagnoze, bet politisks kompromiss.
PVO Starptautisko statistisko slimību un veselības problēmu klasifikāciju (SSK) Latvijā izmanto jau kopš 1996. gada. Homoseksualitāte no tā tika izsvītrota 1990. gadā (iepriekšējais izdevums iznāca 1975. gadā). Tas, kādēļ no SSK pakāpeniski izņemtas ar seksuālo orientāciju saistītās kaites, 2014. gadā PVO oficiālajā biļetenā skaidrots šādi: “Šīs izmaiņas atspoguļo gan jaunos cilvēktiesību standartus, gan empīrisku pierādījumu trūkumu, kas pamatotu seksuālās orientācijas izpausmju variāciju patoloģizāciju un medikalizāciju.”
Homoseksualitāte neparādās arī citās konkrētu reģionu rokasgrāmatās, piemēram, Ķīnas garīgo traucējumu klasifikācijā (CCMD) un Latīņamerikas psihiatrisko slimību diagnostikas rokasgrāmatā (GLADP).
Jāpiebilst, ka seksuālās orientācijas saukšana par slimību to nostāda kā kaitīgu stāvokli, kas būtu jāārstē. Tādā veidā tiek arī attaisnota konversijas terapija – kaitējošs, pseidozinātnisks metožu kopums, ko izmanto, lai “ārstētu” homoseksualitāti.
Secinājums: Tas, ka homoseksualitāte ir slimība, ir novecojis uzskats, kas ir pretrunā ar starptautisku mediķu un sabiedrības organizāciju nostāju. Patlaban nevienā no atzītākajām garīgo slimību sistemātikas rokasgrāmatām homoseksualitāte nav pieskaitīta pie garīgām slimībām.
