Saeima ir apstiprinājusi premjerministres Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdību. Mēģināsim saprast, kas mainīsies Latvijā un tās iedzīvotāju dzīvē līdz ar jauno Ministru kabinetu.

Topošajā valdībā tikai septiņiem — mazāk par pusi — politiķiem ir pieredze valdības darbā. Pārējiem astoņiem tās nav. “Jaunās Vienotības” gadījumā tas attiecas tikai uz veselības ministra amata kandidātu Hosamu Abu Meri un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministres kandidāti Ingu Bērziņu, bet “Progresīvo” pārstāvjiem visiem trim tā būs pirmā reize. Savukārt no ZZS pieredze ir tikai Uldim Augulim.

Tādējādi sanāk, ka, neskaitot jau minētos Abu Meri un Bērziņu, sešās ministrijās būs ne tikai jauni vadītāji, bet tādi, kas līdz šim vispār nav strādājuši valdībā.

Lai gan nebūtu pareizi apgalvot, ka kāds portfelis ir mazsvarīgs, Veselības vai Satiksmes ministrija vairāk ietekmē visu iedzīvotāju ikdienu nekā Kultūras ministrija. To arī apliecina šo iestāžu salīdzinoši lielais budžets un plašās pilnvaras. Līdzīgi var teikt par Aizsardzības ministriju un VARAM.

Ņemot šo vērā, varētu rasties bažas, ka jaunie vadītāji, kam nav darba pieredzes valdībā, spēs tikt galā ar uzticētajiem uzdevumiem. Turklāt sabiedrības spiediens un atbildība ir ļoti lieli. Papildus tam jāspēj veiksmīgi komunicēt ar sabiedrību, medijiem, koalīcijas partneriem, opozīciju un kolēģiem jaunajā darba vietā. Nemaz jau nerunājot, ka jāzina un jāapmierina savas nozares pārstāvji. Liekas, ka bez iepriekšējas pieredzes panākt šo visu būs daudz sarežģītāk.

Patiesībā tas nav tik acīmredzami. Jā, pieredze savā vairākumā nāk par labu gandrīz jebkur. Tomēr tas nav noteicošs kritērijs. Pirmkārt, ministrijas darbu lielā mērā nodrošina tās darbinieki ar valsts sekretāru priekšgalā. Nenoliedzami ministram un viņa birojam ir svarīga loma prioritāšu noteikšanā. Viņi arī piedalās valdības sarunās, apmeklē ES sanāksmes, komunicē ar sabiedrību. Vienlaikus “praktisku” darbu – piemēram, noteikumu un mērķu īstenošanu – pilda ierēdņi.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X