Pastāsti, kas tu esi un ar ko nodarbojies?

Palīdzu cilvēkiem ar viņu vajadzībām. Agrāk pēc profesijas, nu, tagad to jau esmu nolicis malā. Kas es esmu? Es neesmu. Ja es esmu veiksmīgs, tad es neesmu.

Tātad tu nodarbojies kādreiz ar...

Ar narkotiku realizāciju dažādiem pilngadīgiem cilvēkiem.

Kāpēc tu piekriti šai intervijai?

Tāpēc, ka ieskats šajā pasaulē ir pieejams tiem, kas viņā piedalās. Tie, kas viņā piedalās, parasti par viņu īpaši nevar runāt, bet tur ir ko teikt. Cilvēkiem ir psiholoģiskas problēmas šajā pasaulē. Tāpat kā parastajā pasaulē. Uz to vajadzētu norādīt droši vien.

Kāpēc tu izvēlējies šādu dzīves ceļu un kāda ir tava filosofija?

Es neteiktu, ka es to izvēlējos, es drīzāk, kā lielākā daļa cilvēku, kaut kādā brīdī dzīvē atradu kaut ko, ko es varu darīt, kas man sniedz gan gandarījumu, gan kompetences sajūtu. Nu, attiecīgi, gribētos piedalīties sabiedrībā tiktāl, kā konkurēt kā darba sfērā. Un šo darba sfēru es atradu kā sev atzīstamu. Nihilisms vienkārši netraucē šeit. Ja tu izplati vai strādā ar to, kas tev patīk, kam tu tici, tad ir jēdzīgāk dzīvot. Un es to nekur citur neatradu.

Un kas tev patīk?

Man patīk gandža. Primāri patika pašam pīpēt, pēc tam patika citiem palīdzēt ar to saskarties tā vietā, lai dzertu. Tā ka marihuāna bija filosofija, ir bijusi filosofija lielāko daļu.

Tu esi kādreiz pārdevis arī nepilngadīgajiem?

Es teiktu, ka jā, tad, kad es pats esmu bijis nepilngadīgs. Tā teikt – tas, kas notika, kad bija kaut kādi padsmit gadi, nu tas jau nav tā kā nopietni. Tas ir apmēram – visi pīpē un visi kaut kā apmainās. Tad, kad vēlāk sāk darīt kaut ko nopietnāku, protams, tad principi vienkārši to nepieļauj. Tāpēc, ka tas principā ir idiotisks risks un arī nevajadzētu jaunāku cilvēku vietā lemt, kas ir un nav ok, ja viņiem tam piekļuve nav, viņiem arī to nevajag pamatā.

Tava ģimene un draugi zināja, ar ko tu nodarbojies, kad tu sāki to darīt jau tādā profesionālā līmenī?

Profesionālā nē. Es teiktu, ka visi vienmēr ir zinājuši, ka kaut kādā mērā es gribēdams nevaru noslēpt savu ekscentriskumu, bet nu, tas vairāk ir bijis uztverts kā – potenciāli radu sev un citiem problēmas, apdraudu sevi. Bet īsti tāda tā kā darbība organizētajā nav saskatīta, kas būtu arī mans nopelns, jo nu nevajadzētu, lai kāds saskata, ka tu to dari.

Tad, kad tu ar to nodarbojies, kāda bija viena diena tavā... Kāda bija viena darbadiena tavā dzīvē? Tu pamosties, iztīri zobus, pačurā...

Tas būtu luksuss. Drīzāk ir – tu pamosties un visticamāk esi aizgājis gulēt diezgan vēlu, jo darba ne vienmēr pietiek. Pamosties, uzzini, kas ir nākamie darbi, jo principā tev ir ierīce. Ierīce tevi informē par to, ko no tevis grib vai ko no tevis vajag, un tad tālāk tu ej dari. Līdzīgi kā Bolt kurjeriem vai taksistiem, es pieņemu, ka strādāt varētu bezgalīgi, ja vien vienkārši nezaudētu samaņu kaut kad. Daudz, daudz darbaholisma, jāatzīst.

Es nevaru šo nepajautāt, vari neatbildēt. Kad redzam filmas un kad runa ir “Pablo Eskobars, narkotikas, narkotiku tirgošana”, mēs redzam naudas kaudzes, arī atskaites no policijas, kad mēs redzam, ka ir kādas sašņorētas naudas čupiņas... Cik vispār pelna tā, cik uz ielām var nopelnīt narkodīleris mūsdienās, ja strādā, nezinu, “full time job”?

Ļoti atkarīgs no tā, ko pārdod, kam pārdod, jo ir dažādi, teiksim ekonomiskie slāņi, dažādi naudas daudzumi pieejami cilvēkiem, ko vispār viņiem var piedāvāt, cik daudz. Bet drīzāk būtu jādomā tā – narkotiku izplatīšana lielākoties cilvēkiem, kas ar to tiešām pelna naudu, ir viena no nodarbēm. Ir ļoti maz cilvēku, kurus interesē tikai bišķīt naudas pelnīt. Attiecīgi, ja mētā narkotikas, visticamāk, dara visas iespējamās citas kaut kādas kreisās lietas, un tad jau tās summas, kas tur salasās, neviens pat izsekot nevar, jo tad būtu jāredz tas viss, un tas jau tiek slēpts.

Tā ka – nav ne jausmas, cik pelna tie cilvēki, kas pelna visefektīvāk. Tie, kas pelna maz un vidēji maz, ir tie, kas vienkārši, nu tur dažus gramus gandžas nomētā kādam, lai paši varētu uzpīpēt. Pats es esmu paspējis visos galos bišķīt pabūt, bet nu – taisīt naudu var bezgalīgi, tas vienkārši paliek arvien kriminālāk un briesmīgāk, un narkotikas ir tikai tā augšējā daļa tam visam. Jo tālāk ir vardarbība, kas suplementē narkotiku izplatīšanu un nostabilizē to visu, tā ka, ja, teiksim, tur maisās, tad jau vēl vairāk naudas grozās, bet arī dzīve ir briesmīgāka.

Dīlera ētika – vai tāda eksistē? Vai galvenais ir nauda un nogrūst produktu?

Ļoti dažādi. Cilvēki tikpat dažādi kā jebkurā jomā, es teiktu. Vienkārši ir profesija un tad ir cilvēki, kas strādā profesijā, viņi ir atšķirīgi. Ir cilvēki, kam ir izteikti principi kaut kādi savi vai vispār tādi humāni, un ir cilvēki, kas ir tik ciniski kapitālistiski, ka neko godīgu no viņiem nekad nedzirdēsi. Un principā visu var secināt tikai no darbiem no malas, kas ir diezgan draņķīgi, so – plašs spektrs ar dažādiem cilvēkiem.

Ir dažādi principi, tādi tā kā cieņa un gods, tā diezgan abstrakti, bet arī ļoti atkarīgs no indivīda – nekādas vienojošas sistēmas nav. Par laimi un arī dažreiz diemžēl.

Ir kaut kādi galvenie trīs ielu likumi?

Nē, nu, principā būtu vienkārši ieteikumi – nemelot. Jo ir neiespējami atbildēt par visu, ko varētu mēģināt samelot. Un tas tāds absurds, kas parādās tajā vidē, kad ir kaut kāda aplikācija, caur kuru notiek komunikācija, nevis seja pret seju, vieglāk samelot īstermiņā. Bet ļoti briesmīgi tāpat jāatbild par meliem ilgtermiņā. Tā toksiskā kultūra, kas veidojas soctīklos, kad cilvēki izliekas par savu dzīvi un saviem mērķiem, un motivāciju – nu viņi tā kā tēlo, lai labāk izskatītos, tas pārnesas arī uz šo vidi. Un tad tur sanāk šausmīgas problēmas, tāpēc, ka cilvēki domā, ka viņi var samelot un izlikties, bet tad viņus kāds sāk ķert kaut kur reāli fiziskajā pasaulē, un tad, jā...

Parunāsim par taviem klientiem. Tie ir bomži? Skolotāji? Mūziķi, sabiedrības krējums? Bagāti politiķi varbūt? Ar ko tu esi saskāries savā karjerā?

Visu! Bet bez jokiem – visu. Un katru reizi, kad es domāju, ka vairs nevarētu īsti tikt pārsteigts, tad izrādās, ka vēl kāds zināms cilvēks vai personīgi zināms no pagātnes, vai jebkurš ūnikums, kuru vienkārši var iedomāties. Tā ka, nu nezinu – izrādās, ka tiešām arī uz vietas ir aptuveni 70+ gadīgi pensionāri ar vēzi, kam interesētu varbūt neciest. Tā ka – ļoti daudz dažādu variantu.

Tavuprāt, sodi par narkotiku izplatīšanu un tirgošanu ir adekvāti Latvijā? Tu vari paņemt bišķi plašāk – gan par gandžu, gan par sintētiku, gan arī vispār tavas domas kopumā.

Nu īsumā – likumi ir pamatā neloģiski, tāpēc, ka tie vispār neņem vērā tā kā narkotiku lietošanas paradumus. Nu, pēc idejas par katru vielu tevi var sodīt dažādos veidos par dažādiem daudzumiem, par lietošanu, par glabāšanu, izplatīšanu. Bet tas, kas izriet no šo vielu psihoaktīvās iedarbības ilgtermiņā un to lietošanas, tas tā kā sanāk cilvēks sevi sakropļo vai sačakarē vienkārši un vēl tiek sodīts par to, ka viņš šādu kļūdu ir pieļāvis, bez jebkādas īstenas iespējas rehabilitēties no ļoti specifiskās narkotiku pieredzes.

Sanāk, ka ir ļoti daudz dažādu dīvainu upuru šīm vielām, kuri tiek vairāk vienkārši tā kā izstumti no sabiedrības, jo ir vieglāk viņus f.... izolēt nekā krāmēties ar to, ko viņi sev nodarījuši. Un tad vienkārši, kamēr tas viss ir krimināls, eksistē milzīgs slānis, kas ir zem likuma, kas ir vienkārši cilvēki, kas parazītiski barojas no šī izmisuma. Un tad, kamēr tas ir aizliegts, tas principā ir iespējams. Ja tas būtu legāli, kā, piemēram, Austrijas variants vai nezinu, kas tagad vēl – Paragvaja, Taizeme, Portugāle pasaulē, principā vienkārši visa nauda iet rehabilitācijā un atveseļošanās sistēmā, nevis bāž cietumā cilvēkus, kas izmisuma dēļ ir spiesti strādāt ar materiālu, kas nav legāls.

Kāpēc tu strādāji ar materiālu, kas nav legāls?

Kā minēju – ne īsti tāpēc, ka būtu sajūta, ka ir izvēle. Vienkārši kaut kas ir jādara. Un beigās es domāju, ka daudzi cilvēki kriminālā pasaulē nonāk nevis aiz intereses par kriminalitāti, bet aiz vēlmes izdarīt jebko jēdzīgu dzīvē, un dažreiz izdarīt jēdzīgu var arī ar laupīšanu. Nebūtu personīgā pieredze, bet es tā kā saprastu, kā tas var radīt to pašu sajūtu, kā vienkārši būt kompetentam ofisā. Vismaz kāds uztver tevi nopietni un tev maksā.

Vai tev šķiet samērīgi, ka, teiksim, sods par marihuānas jeb gandžas tirgošanu un glabāšanu ir principā pielīdzināms Latvijas Krimināllikumā heroīnam un stiprākām narkotikām?

No likuma viedokļa varētu saprast, ka visus narkomānus mēģina ierobežot, tā teikt – pēc līdzīgiem principiem. Bet, kad ir runa par heroīna un marihuānas kaut vai salīdzinājumu, tad nu, heroīns ir vienkārši nevis no soda viedokļa briesmīgs, bet tieši no lietošanas un no ciešanu viedokļa briesmīgs. Tāpēc, ka ar marihuānu cilvēki apmēram saprot, ko viņi dabū un ko viņi lieto. Apmēram. Ar heroīnu – intravenozais heroīns tipa slikti, bet klepus sīrups ar kodaīnu un prometazīnu – labi. It kā visiem reperiem patīk. Bet tas ir heroīns.

Oksikodons, oksikotīns, ripas – vienkārši šņauc. Arī tas ir faktiski pretsāpju medikaments – heroīns. Tramadols arī tas pats. It kā vienkārši saucas “banāni” – dzeltenas kapsulas. Arī pretsāpju medikamenti no opiātu bāzes. Attiecīgi visi jaunieši, kas principā vienkārši visus šos opiātu atvasinājumus lieto, viņi uzskata, ka viņi nav heroīna atkarīgi, bet viņi sēžas uz to pašu atkarību. Beigās sāk lietot vēl subuteksu, kas ir, piemēram, līdzīgi kā metadons no heroīna nokāpšanas domāts, bet, ja tev ir zema heroīna tolerance, tad viņš nenormāli štirī. Un tad tu vari nopirkt vienu ripu par 30 eiro, no tādas uztaisīt desmit līnijas un pazust trīs dienas. Bet nav heroīns – viss kārtībā.

Kā šodien notiek tirgus un tirgošanās? Kāds kaut ko grib dabūt, kā viņš to izdara? Pilnīgi muļķiem – kā tas notiek mūsdienās?

Nē, nu es pieņemu, ka visiem cilvēkiem būtu tāda izpratne par klasisko – tu satiec kaut kādu cilvēku, kurš tev kaut ko iedod, varbūt viņa kontaktu tev iedeva draugs, paziņa vai kaut kā tā. Attiecīgi kaut kāda tāda rajona lieta. Tas joprojām eksistē kā vienmēr. Un tad eksistē viss pārējais arī reizē. Tikpat labi varētu būt facebook grupas, kurās kāds kaut ko tirgo, vai arī telegram, whatsapp – viss iespējamais. Kā vien cilvēki var sazināties un padot kontaktus, tālāk viņi tur var kaut ko grūst.

Snapchat, instagram – nu pilnīgi visi, jebkura komunikācijas platforma strādā priekš tā paša, so, katram ir sava komunikācijas platforma, kurā viņam ir kaut kādi cilvēki, kam viņš var uzrakstīt kaut ko paprasīt, teiksim tā. Tas ir tik vispārināti plaši, ka īstenībā nav viena slāņa, kas kaut kā realizē narkotikas – visi realizē narkotikas mūsdienās. Es teiktu, visu slāņu, visu ienākumu līmeņu cilvēki. Caur visiem iespējamiem veidiem, gan “seju pret seju” satikšanās, gan arī naudas pārskaitījumi, un tur, nezinu, maisiņi mežā – viss iespējamais.

Kā iegādātos jebkuru preci, ko vēlas iegādāties? Kaut kādā veidā atrod kādu pārdevēju-izplatītāju, ar viņu vienojas par cenu vai arī varbūt mēģina nokaulēt to cenu. Attiecīgi varbūt dažreiz ir vajadzīga piegādes iespēja vai kaut kas vēl, un tas ir tieši tāda paša veida serviss kā pasūtīt ēdienu Boltā. Beigās ieiet telegramā pasūtīt jebko, ko tu vēlies, ja tu vari atrast tos kanālus, ko vajag, ir tieši tāpat kā pasūtīt ēdienu. Izvēlies - ko, cik kad -, gaidi, kad atvedīs, un aizej paņem.

Tavuprāt, lai arī tu šobrīd esi no biznesa tālu, tomēr tu noteikti monitorē “ko notiek?” – kas ir lielākie s*di, kas ir uz ielām šobrīd sastopami, par kuriem tu esi informēts?

Principā trīs lietas, kas visas izriet no vienas idejas. Viss, kas ir sintētiski jeb farmaceitiski ražojams, ražots, to var nofeikot – tā kā uztaisīt attiecīgi kopijas. Vairāk iekšā sabāžot citas vielas citās koncentrācijās, lai dabūtu līdzīgu efektu, kas var būt arī letāls. Attiecīgi klasiskais variants – 2 mg Xanax bāri, kas principā tirgū nevarētu pat eksistēt kā tādi, tādus nekur īsti neražo, bet cilvēki gatavi taisīt fake kastītes, presēt fake bārus, likt iekšā cita veida “benzola etizolāmu” vai flualprazolāmu, kas ir salīdzinoši – četrreiz ilgāki blackout'i.

Arī opiāti mēdz būt iekšā sintētiskajos šajos bāros 2-3 mg versijās, kas ir attiecīgi – tur ir vairāki gadījumi bijuši, kad cilvēki pārdozē un nomirst no lietas, no kā nevarētu šādi pārdozēt. Attiecīgi opiātu nāve – nu, elpošanas apstāšanās automātiski. Tas notiek, no benzo kas nevarētu notikt.

Tas pats arī ar līmi – saucamajiem prometazīna kodeīna sīrupiem, kurus jauc uz vietas, līmē etiķetes. Ir bijuši tik daudz gadījumi, kad nepilngadīgie visādi pārdozē vienkārši to sūdu, jo tur iekšā principā ir vienkārši benzola pulveris un kaut kādi sintētiskie opiāti atkal. Viss, kas tevi izlīmē, izslēdz pilnībā. Un tas tiek tirgots pamatā tāpēc, ka ir milzīgs pieprasījums.

Tas ir tas, kas ir izreklamēts populārajā kultūrā pēdējos divdesmit gadus kā stilīgas lietas bez jebkādām sekām un vismaz tu neduries. Tā ka tur var jaukt iekšā visu un tas iet visiem. Un vecuma kategorijās arī nekādu ierobežojumu īsti nav, jo principā mūsdienās jau tā kā, ja tu mētā opiātus, tu viņus mētā visa vecuma grupām. Tā ka tiešām – pusaudžiem mētāt ripas, kas ir pilnas ar sintētiski presētu kaut kādu heroīnu no Ķīnas – pilnīgi pieņemami brīžiem. Nu – dažiem. Attiecīgi, tāda hu*ņa iet apkārt viskaut kur.

Ir patiesībā vēl viena lieta, ko te vajadzētu pieminēt. Un tas ir arī klasiskais tā kā extasy ripas saucamās, presētās. Jo it kā, ja cilvēkiem būtu ideja par MDMA, par molliju, un tad nu, protams, – arī tas būtu vienkārši krāsviela plus it kā MDMA presēts. Bet tas, kas ripās patiesībā notiek, ir metamfetamīns, mefedrons un citi šādu lietu atvasinājumi, arī amfetamīns. Kas patiesībā nesniedz gandrīz nekādu to vēlamo empātijas un cilvēcības efektu, vairāk vienkārši – negulēsi, izteikta paranoja, var nomirt no hipotermijas, ja esi nepareizos apstākļos, vai arī vienkārši, nezinu, nedzert ūdeni un aiziet ar sirdstrieku. Un tikai tāpēc, ka tu domā, ka tu ēd molliju, bet patiesībā ēd daudz smagākas sintētiskās narkotikas, kurām ir drausmīgi athodi un sakropļo vienkārši psiholoģiski.

Te loģisks jautājums – tie, kas pasūta, tas varbūt skanēs šausmīgi stulbā formātā jautājums pasniegts, bet – kā droši iepirkties internetā? Respektīvi – kā nošķirot un kā nopirkt molliju, kas nav nāves spriedums?

Nu principā tur jau tā lieta, ka nav nekādas patērētāju tiesību aizsardzības, tur nav nekādas tirgus kvalitātes kontroles, tikai labākajā gadījumā – uz kuru dīleri tu paļaujies. So, ir jāpasūta testkit'i visam, ko tu grasies lietot. Visticamāk tas ir vienīgais atbildīgais veids, kā tam tiešām pieiet, jo nu, zini kā, rotaļāties ar šīm lietām nozīmē, ka visticamāk kaut kad tu trāpīsi uz kaut ko briesmīgu. Tu moš nenomirsi. Tu arī nezināsi, kas varēja vai nevarēja notikt.

Vienīgais veids, kā to novērst, ir testēt. Attiecīgi, un pašam testēt tas nav tik grūti, cik tas vienkārši prasa pašam informēties, kas nav raksturīgi šim tirgum. Parasti ir: tu paprasi čalim, viņš tev pasaka – viss safe. Bet uz to tik daudz cilvēki vārās, uz cilvēku apmelošanu, melošanu, viņu nezināšanu, ka ir pašam jāinformējas. Visu, ko tu grasies lietot, vajag palasīt, padomāt un saprast, kāpēc tu vispār to dari, jo, ja tu vienkārši ņem to, ko tev dod, – tad nonāk pie drausmīgām atkarībām agros vecumos.

Spriežot no tā, ko stāsta NMPD, kādreiz bija ļoti vienkārši viņiem strādāt – neatliekamajai palīdzībai bija heroīns. Punkts. Pārdozēšana? Tātad heroīns. Bet šobrīd esot tā, ka, ja ir izsaukums uz pārdozēšanu, ļoti ilgu laiku ārstiem prasa saprast vispār, kas ir lietots, lai attiecīgi reaģētu un palīdzētu. Ko tu zini – kas ir šie gadījumi, kas ir tas vājprātīgākais sūds, kas tiek lietots, no kā iestājas problēmas?

Nu principā jau tās vielas gandrīz nemainās, pat ja tās ir ripas vai intravenozas injekcijas vai kas, beigās ir pārāk stipri, pārāk daudz opiāti kaut kur iekšā, vai arī principā tā vietā, lai būtu amfetamīns, ir metamfetamīns, tā vietā, lai būtu MDMA, – mefedrons kopā ar metamfetamīnu vai kaut kas tāds. Vienkārši stiprākas narkotikas, kurām mazākas devas ir stiprāki efekti un attiecīgi tas var būt letāli.

Jā, nu, pārdozēšanas ziņā sanāk vienkārši tas, ka ir tik daudz narkotiku, ko cilvēki var pārdozēt tagad. Tiešām tas jau arī tā kā – heroīns vairs nav vienīgā lieta, ketamīns ir bieži sastopams, amfetamīna visi iespējamie atvasinājumi. Turklāt kopš Covid laika, kad robežas aizslēdzās ciet, palika ļoti grūti jēdzīgu amfetamīnu importēt vai vispār uztaisīt, kas nozīmē – jebkurš cits analogs, kas tehniski nenogalinās klientu gada laikā, viņš ņems atkārtoti no Ķīnas – arī der. Pēkšņi. Tāpēc ir piecpadsmit jaunas apmēram vielas, kuras var būt amfetamīna vietā, ko cilvēki injicēs, jo līdzīgi štirī, bet ilgtermiņa sekas nenosakāmas, beigās nokauj orgānus, mirst vienkārši bezjēgā no it kā ierastās lietas, bet nu jā. Apgādes sistēmu uz brīdi pārrāva un tāpēc ielika citas vielas vietā, un izrādījās, ka tās strādāt var sliktāk un ilgāk.

Tu esi bijis uz ielām, tu esi redzējis lietas, briesmīgas ainas. Citējot reperi Gustavo: “šādas dzīves ainas”. Ko tu esi redzējis, kas ir bijis tas, kas tev varbūt liek nodrebēt vēl šobaltdien no tā visa?

Bezjēdzīgas nāves viena pēc otras. Vienkārši vispār – šajā sabiedrībā kā tādā. Jo principā, nu, varbūt kāda ģimene paziņo saviem tuvākajiem par to, ka viņu kāds radinieks ir aizgājis no pārdozēšanas vai ticis nogalināts kādā veidā, bet iekšā tās pasaules ietvaros visi jau par visiem zina. Ir jāzina par visiem. Tad attiecīgi, ja kāds kaut kur mirst, tad tas ir redzams publiski. Tā ka, nu – ziņa izplatās. Tas nekad īsti nav nekas jēdzīgs, pamatots vai saturīgs, tas ir vienkārši kārtējais cilvēks, kurš cieta ļoti ilgi, atkal ir aizgājis un neviens īsti nav pārsteigts, un visiem ir nedaudz skumjāk nekā vakar.

Tas īsti nekad nebeidz zāģēt, jo principā, kamēr tu to neredzi, tas neeksistē, tad, kad tu sāc to redzēt, tev vienkārši sāk krāties saraksts ar cilvēkiem, kuri, tev liekas, nav briesmīgi, bet arī viņu vienkārši vairs nav. Tas caurvij visas narkotikas, visu to pasauli, jo beigās cilvēki kaut vai nodzeras, nositas ar mašīnu, arī kaut ko idiotisku, lai ko viņi darītu.

Vai gandžu var pārdozēt?

Gandžu nevar pārdozēt, vienkārši visu var lietot bezatbildīgi, teiksim tā. Katra indivīda izvēles pat zem narkotikām ir viņa izvēles. Tā kā, nu – es pieņemu, ka var sakurīties līdz punktam, kad kaut ko debilu izdara, bet arī... Tā kā klīniska nāve iestāties no smēķēšanas nevar, var tikai nosmakt vienīgi, I guess.

Nevaru nepajautāt, uz sitiena atcerējos jautājumu, ko aizmirsu vakar iekļaut. Tātad – omīšu standarta stereotips: no gandžas līdz heroīnam ir viens solis. Ko tu par to saki?

Tikai tad, ja vispār nav nekādas informācijas cilvēkam par to, kas ir kas. Kas patiesībā, jo mazāk zina, jo lielāka iespēja, ka tā varētu notikt. Nu – ja viena viela ir forša, tad jau visas varētu būt foršas, ja tu par viņām neko nezini, bet ja, pateicoties kaut kādai publiskai informācijai, tu zini, ka intravenozas narkotikas ir ļoti smags s*ds un ka metamfetamīns ir baigi slikti, pateicoties “Breaking Bad” vai kaut ko tādu, nu tad varbūt tev ir viedoklis, kas tevi pasargās. Ka marihuānu uzpīpēsi, bet citus sūdus nelietosi. Jo viņi ir pieejami, protams, un, ja tu vari dabūt vienu lietu, tev, iespējams, citas piedāvās. Bet visi cilvēki kā indivīdi tomēr nav tik debili, lai tiešām vienkārši lietotu visu, ko viņiem dod. Par laimi, mums ir par daudz informācijas visur, lai tas būtu iespējams. Vislaik ir šokējoši uzzināt, ka kāds padsmitgadīgs ir sācis intravenozi lietot kaut kādus opiātus, jo rodas jautājums – kā tu vari nezināt? Pēc visas šīs pasaulē pieejamās informācijas – kā var nezināt, kā tas saiet? Ļoti nesaiet.

Parunāsim par jauniešiem, ielu jauniešiem. Ko tu esi novērojis, kas ir pieejams jauniešiem un no cik gadu vecuma, un vai dīleri vispār dīlo – kādā vecumā kādam kaut ko pārdod?

Nu, ar jauniešiem vissliktākā lieta ir recepšu medikamentu izplatīšanās. Pamatā benzo, xanax, alprazolams tas ir. Es saprotu, ka cilvēkiem ar panikas lēkmēm tā lieta ir teju nenovērtējama un klonazepāms tur arī konkrētām lietām palīdz, bet cilvēkiem, kam to nevajag, iedot pilnīgu iespēju izdzēst savu atmiņu un bailes, un jebkāda veida nervozitāti nepamatoti, visu laiku, tur vispār neveidojas nekādas atmiņas īsti tajā, kamēr tu to lieto. No alprazolama kaut vai viena, tā kā, kādas divas diennaktis tu neko īsti tur nereģistrē daudz, ja tu nenāc nost no stresa, ja tu vienkārši iebrauc tādā bedrē.

Un jauniešiem ļoti populāri, tāpēc ka ļoti daudz spriedzes, ļoti daudz sāncensības, augot un attīstoties kā indivīdiem. Un to visu var beidzot izslēgt kaut kā, jo savādāk alternatīva būtu dzert, piedzerties, vemt, izrubīties, viss. Paģiras, viss. Bet var vienkārši xanax sākt ēst un tu tā kā nekad īsti neko neatceries, un nekas nav noticis – viss ir kārtībā, visu laiku interesanti. Tikai cilvēki dažreiz uz tevi dusmojas, ka tu kaut kādu huiņu tipa saki, bet viņiem jau nav taisnība, ja tu neatceries to.

Un tā sērga ir ļoti tajā līmenī. Agrāk tas būtu bijis MDMA, tagad tas ir vienkārši benzo visu laiku. Un tās izraksta arī, starp citu, pietiekami nepilngadīgajiem, tā kā ir tie, kas dabū viņas uz receptēm un izmētā klasesbiedriem. Nezinu, ļoti neatbalstītu šīs vielas vispār pieejamību jebkuram cilvēkam gandrīz, bez ļoti striktas uzraudzības, kur nu vēl, ka tas ir jauniešiem tas, kas viņiem interesē. Bez tolerances viens miligrams xanax un pusaliņš ir principā blackouts. Un to var sasniegt jebkurš par kaut kādiem 3-5 eiro. Trīs līdz pieci.

Tad tu vēlies teikt, ka šobrīd uz ielām vairāk problēma nevis ar nelegālajiem veipiem, zālīti, bet gan ar smagajiem antidepresantiem nelikumīgajiem?

Nu tie pat nav antidepresanti, tas būtu “anti-anxiety medication”. Pret stresu. Vienkārši milzīgs, neirotisks stress visiem cilvēkiem eksistē, jo mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur visi visus vēro. Ļoti kārdinoša narkotika priekš mūsdienām. Un ļoti viegli pieejama, ļoti bezatbildīgi izrakstīta uz visām pusēm un pieņemu, ka pietiekami daudz ārstu shēmas eksistē, jo tur milzīgu naudu var sapelnīt, mētājot xanax.

Un vēl tie bāri presētie, kur opiāti nāk iekšā starp bāriem. Tātad nepilngadīgie, kas sāk ar xanax, var meklēt un pirkt jau presētos bārus, tur iekšā dabūt opiātus, pārdozēt, nomirt. Tur pat nevajag jaukt kopā neko – vienkārši apēd par daudz. Tā ka xanax ir drausmīga lieta. Un klonazepāms, no kā jāizvairās vēl vairāk.

Ko tu kā cilvēks, kurš ir tēmā, ieteiktu darīt vecākiem, kuri novēro, ka kaut ko jaunietis ir sācis lietot? Kā rīkoties?

Nu, es gribētu vienkārši pateikt, ka visticamāk lietošana nav mērķis. Nu, ka narkotiku lietošana kā tāda var kļūt par kaut kādu personības daļu jauniešiem, par “mēs darām šo kopā”. Bet patiesībā kaut kas cits izraisa vēlmi dolbīties un nebūt klāt, un neko neatcerēties. Jo, tā kā, es neesmu īpaši daudz pieredzējis, ka jaunieši, kas savā starpā lieto narkotikas un alkoholu, obligāti labi savā starpā satiek vai jūtas. Viņi vienkārši pavada laiku kopā, jo tas barā dod iespēju to darīt. Tātad, aizp... prom no ģimenes dzīves, kas kaut kādā veidā, iespējams, kaut ko nesniedz vai tur kaut kas nav kārtībā, un meklēt patvērumu šajā idiotismā.

Nu, ja ir problēma ar to, ka bērns tā dara, visticamāk, būtu jāskatās, kāpēc viņš tā dara, nevis jāsoda par šo rīcību, bet jāuzdod jautājums – kāpēc būtu vēlme izdzēst savu veselo saprātu padsmit gados?

Tu minēji, ka tagad problēma ir xanax un viss tas, bet tu neatbildēji uz manu jautājumu – no cik īsti gadu vecuma jaunieši to var dabūt un vai dīleri mēdz to kaut cik filtrēt?

Dīleri mēdz to filtrēt, bet ir tādi interesantie punkti kā, teiksim, trīsdesmitgadīgs, četrdesmitgadīgs varbūt nepārdos sešpadsmitgadīgam vai divpadsmitgadīgam. Bet ko darīs septiņpadsmit, astoņpadsmitgadīgie? Teiksim – kas tas ir? Jo astoņpadsmitgadīgs tehniski ir pilngadīgs. Ok! Tad ņem visu, ko gribi? Bet varbūt astoņpadsmitgadīgais var izdomāt, ka viņam ir septiņpadsmitgadīgs draugs joprojām. Kur tad tā robeža tiek pārkāpta tālāk?

Un tad jau viss iet no septiņpadsmit uz piecpadsmit, vai arī no piecpadsmit uz desmit, es nezinu. Vienpadsmit, divpadsmitgadīgi pubertāri bērni tikko, kas lieto MDMA katru nedēļas nogali līdz punktam, kur viņam izveidojas hroniska depresija. Tāda lieta ir bijusi visā pasaulē jau gadus divdesmit, trīsdesmit zināma kā ideja. Bet tas pie mums ir tā aizgājis vairāk, es teiktu, pēdējos desmit gados. Kad viss ir pieejams un nav īsti nekādas intereses vispār būt klāt, jo visi tavi draugi beigās tāpat ir zem kaut kādām ripām, so, tu tikpat labi arī varētu būt zem ripām – vismaz vienā vilnī būsi.

Parunāsim nedaudz par pīpējamajām lietām, kas ir nelegālajā apritē. Kāda veida tās ir un ar ko tās mēdz būt bīstamas?

Ar pīpējamajām lietām patiesībā es teiktu, ka tirgus ir interesants. Tādā ziņā vismaz vietējais noteikti ir. Kvalitāte ir milzīga prasība šajā tieši jomā. Ar marihuānu ir ļoti grūti kaut ko samelot patiesībā, jo nu ir tiešām jāsaražo kaut kāda izskata augs. Kas izskatās pareizi, smaržo pareizi, uzvedas pareizi. Un tur vēl kaut kā iemānīt kaut ko citu vajadzētu. Ļoti liels čakars. Tas ir ļoti reti, kur tas vispār notiek. Ir pāris importētas lietas no Vācijas, kur ir populāra sintētisko kanabioīdu smidzināšana virsū uz vājākas marihuānas, lai vienkārši radītu produktu, kas arī ir tā kā tāds spaiss gandrīz.

Nu, visi spaisveidīgie sintētiskie kanabioīdi arī kaut kur eksistē, bet tā ir ļoti nišas lieta, jo patiesībā visi vienkārši gribētu labu gandžu. Un tad ar marihuānu ir vismazākie riski dabūt kaut kādu nāvējošu lietu, tāpēc, ka principā, nu tev trakākais vairāk ir tas, ka tev iedos s*dīgu gandžu. Kā – vāju, negaršīgu un tu būsi vīlies un iztērējis vairāk nekā vajadzētu vēl trīsreiz droši vien. Bet nekā letāla tur pamatā nav. Vienīgie ar marihuānu saistītie letālie gadījumi varētu būt kaut kādi tiešām ļoti reti sastopami kārtridži veipu, kas varētu būt ar šķidrumu pildīti, kas nav vairs THC, normāls THC, bet kaut kādi sintētiski analogi.

Bet tas nav īpaši daudz apkārt redzēts, jo tam nav tirgus īsti. Tur tā kā cilvēks nopirka šo te kārtridžu, viņam palika ļoti slikti un neviens viņus vairs nepirktu – tas ātri izplatītos. Bet, jā, es teiktu, ka marihuāna ir visseifākā lieta tajā visā. Vispār labāk būtu priecājušies, ka bērni pīpē marihuānu, nekā dzer alu. Jo alkoholisms ilgtermiņā tā ir tāda iznīcība, gandža – tas vēl ir menedžējami, runājami pat.

Tu pieskāries veipiem. Jautājums – kāpēc tie nelegālie veipi, kas ir pieejami internetos, runā, ka ir ar daudz stiprāku nikotīna līmeni nekā... Kāpēc netirgot nelegāli vienkārši saltus?

Nē, nu tā ir tā... Šo produktu izplatīšana ir rezervēta vecuma grupai četrpadsmit līdz astoņpadsmit, tā teikt. Tas ir kaut kāds absurds, cik ļoti lielas summas var bīdīt ar nikotīna produktiem, tīri uz tā bāzes, ka viņi ir stiprāki, un, vot, arī nepilngadīgo pieejamās narkotikas. Nu ir tas slānis, kas jau ar smagajām čakarējas, bet ir tas slānis, kuriem stiprs nikotīns ir kruti. Un, ko par to pateikt, es nezinu. Tas nav īpaši, manuprāt, bīstamāk kā točkas cīgas, tas ir vienkārši vesels jauns kapitāla slānis, pieejams šiem cilvēkiem. Jo tā kā pieauguši cilvēki ar veipiem tā neaizraujas, man liekas. Bet, kad tev ir maz narkotikas pieejamas un neko veikalā nedod, tas ir baigi interesanti.

Tad tas ir, lai atkarību ātrāk iegūtu?

Tas vispār vairāk ir azarta un naudas jautājums. Tas produkts, kas tur tiek pārdots, ir vairāk tāpēc, ka nu – kāpēc vispār pīpēt cigaretes? Tā taču nav interesanta narkotika. Bet tā ir sociāla narkotika – kaut ko kopā varam darīt. Attiecīgi – visi varat paņemt savas elektriskās stabulītes un tad kopā papīpēt. Un tas ir kaut kāds rituāls, par kuru var maksāt un vēl bišķīt ieštirī. Nu, dīvains bizness vispār. Tas nav tirgot narkotikas, tas ir tirgot kaut kādus tā kā tamagoči vai kaut kādas, nezinu, rotaļlietas. Bet ar lielu apriti.

Teiksim – rītā valdība aizliedz visa veida saltus, veipus un visu pīpējamo. Kas notiks visos čatiņos un nelegālajās tirgotavās? Kas notiks, tavuprāt, ar pieprasījumu un kāds varētu būt piedāvājums pretī?

Pieprasījums noteikti augtu, jo daudzi cilvēki ir tiešām ļoti atkarīgi no saltiem. Nu vienkārši – cīgas pat nepīpē, bet saltu gan ļoti vajag. Un, nu, tur ir stabils piedāvājums un ir importa shēmas, kuras vienkārši tad saasinātos, palielinātos. Un tad cilvēki, kas to dara, pelnītu daudz vairāk, so, jā – vienīgais, ko panāktu aizliedzot, ir, ka cilvēki pirktu visus tos nelegāli un būtu lielāka aprite un peļņa tiem, kas to izplata. Ļoti daudziem jauniešiem palīdzētu. Finansiāli.

Tas bija sarkasms.

Nu kā – tiem, kas tos realizē. Finansiāli nopelnītu. Protams.

Vai tu esi novērojis tādu situāciju, kad jaunietis ir sācis lietot narkotikas vai kaut kādas aizliegtas vielas un tad dēļ tā ir kļuvis pats par dīleri, lai varētu savilkt galus kopā?

Lielākā daļa jau jā. To var pagriezt šādi vai arī var paskatīties uz to kā – es vēlos smēķēt marihuānu, man nepietiek naudas tādam marihuānas daudzumam, ko es vēlētos smēķēt. Ja es paņemu izplatu vēl nelielu daudzumu draugiem, kas arī vēlas smēķēt, tad es varu smēķēt tik daudz. Pirmie soļi. Nu, ir iemesls, kāpēc vispār to darīt. Ir, kas sāk ar – naudu pelnīt grib, tas savādāk izskatās. Bet tie, kas vienkārši sāk pīpēt un saprot, ka viņi gribētu pīpēt vairāk, tad tas tā izskatās.

Tavuprāt, narkomāns – pacients vai noziedznieks?

Nu kam jautā – ārstam vai mentam? Jo, tā kā, kad menti skatās, tad viņi likuma pārkāpumus kontrolē, kad ārsti skatās, viņi varbūt domā – vai cilvēks jūtas labi, slikti, cieš vai necieš? Narkomāni pamatā abas lietas dara diemžēl, kas ir – gan cieš, gan pārkāpj likumu. Protams, viņi ir krustugunīs šeit.

Narkotikas ir bijušas un būs, tajā skaitā arī Latvija nebūs izņēmums. Kāda varētu būt, tavuprāt, tā sabiedrības izglītošana par drošāku lietošanu?

Nu, populārs koncepts “atbildīga lietošana”, kura eksistencei es īsti nepiekristu uz tā pamata, ka īsti nav nekādi atbildīgi lietot narkotikas tik tālu, cik cilvēks ir būtne saistīta ar citiem cilvēkiem, ir atbildība pret citiem cilvēkiem, pienākumi, sabiedrība, vieta, kur tu dzīvo, ģimene – tas nekad īsti nebūs atbildīgi. Bet labākajā gadījumā tas varētu būt kompetenti vai izglītoti.

Attiecīgi, bez informācijas par to, ko cilvēks dara, viņš to izdarīs droši vien sūdīgāk. Reti kurš intuitīvi kaut ko jēdzīgu izdarīs. Un ar vairāk informācijas cilvēki varētu nevis nedarīt kaut ko, bet tiešām izdarīt varbūt to veidos, kas nav iznīcinoši, vai vismaz atteikties no devām, kas ir nāvējošas vai piesārņotas ar kaut ko lieku. Ir kaut kas vairāk, nekā vienkārši “lietot: jā vai nē”, bet – kā lietot? Cik daudz? Kāpēc? Kas vēl jādara?

I mean, labs piemērs ir kaut vai klasiskākais bez jebkādām letālām sekām – marihuāna. Ja tu smēķē marihuānu un tev nav tolerances, tev šausmīgi izkaltīs mute un tev baigi gribēsies padzerties. Visticamāk, ja tu zinātu, ka tu vari vienkārši izspiest citronu ūdenī un tā kā dzert to agresīvi, un izkompensēt šo blakusefektu, tu vienkārši izbaudīsi to lietu vairāk un varēsi pat parunāt, nevis nosmakt gandrīz. Kaut vai šādas lietas zināt uzreiz. Tas nebūs atbildīgi pīpēt zāli padsmit gados, bet tas vismaz nebūs briesmīgi, nepanesami un traumējoši morāli.

No tā izriet man arī viens no pēdējiem jautājumiem – tavi padomi cilvēkam, kurš varbūt domā kaut kad pamēģināt? Noteikti mans – to droši vien nedarīt, bet ko tu teiktu? Kas būtu tavs, ja šobrīd skatās kāds cilvēks, kurš apsver lietas, – tavs padoms viņam?

Ja vispār lieto narkotikas, laikam jau tomēr no tāda psihonauta viedokļa būtu labi lietot narkotiku, lai viņu palietotu. Paskatītos, kas notiek, ko tu ar to vari, vai tevi tas interesē, ko tev tas var dot-nedot? Ja tu lieto jebkādu narkotiku vai jebko, kaut vai kūciņu ēd tāpēc, ka tev ir skumji un tu gribi aizbēgt no savām sajūtām, tad nu es neieteiktu neko nekad lietot nevienam tādā veidā vai ar tādu iemeslu, jo tas ir ceļš uz elli. Attiecīgi narkotikas var izmantot kā rīkus, bet, ja tas ir līdzeklis, lai vienkārši aizbēgtu no visas pārējās dzīves, tad tur nav nekāda laba veida, kā to darīt, kāpēc to darīt vai kam to darīt.

Vai ir kaut kas tāds, ko tu gribētu pastāstīt, bet es tev nepajautāju? Tev tagad brīvais mikrofons.

Nu, man šķiet, ka es esmu to pieminējis, atbildot uz vairākiem jautājumiem, bet vienkārši tā centrālā ideja, ka – lūdzu, nevajag izmantot narkotikas kā veidu, lai aizbēgtu no jebkā. Jo vispār tās vajadzētu izmantot kā veidu, lai sevi konfrontētu ar kaut ko. Dažreiz. Psihedēliķi, marihuāna arī ir maigs psihedēliķis. Kāpēc cilvēki uz to gravitē? Viņi patiesībā grib redzēt patiesību sevī un pasaulē. Tas var palīdzēt, bet tas var palīdzēt arī galīgi aiziet pilnīgā di*sā, citā virzienā, delūzijās un paranojā. Ja tu to dari, tā kā nevajadzētu bēgt no sevis – ne ar, ne bez narkotikām.

Sarunas beigas

______________________________________________________________________

"Mēs no sirds ticam, ka no šīs intervijas katrs var paņemt sev to, ko pats vēlas. Kāds var sadusmoties un neizprast, kāpēc nepieciešama saruna ar personu, kuram ir krimināla pagātne. Cits, iespējams, saklausīs kādu ieteikumu par to, ko nekādā gadījumā neaiztikt. Varbūt kāds pasmīkņās par to, ko cilvēks “no ielas” domā par plāniem aizliegt tirgot aromātiskās elektroniskās cigaretes," norāda biedrība “OPEN Radošais Centrs”.

Centra jauniešiem ir pieejama dažādu speciālistu palīdzība:

• psihologi, atkarību speciālisti, kā arī dažādu specialitāšu mediķi,
• nepieciešamības gadījumā jauniešiem ir pieejami juristi un advokāti,
• jauniešiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ir pieejamas drošas pagaidu dzīvesvietas.

Centra telpas jaunieši var izmantot kā drošu vietu, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Centri jauniešiem ir pieejami katru dienu, savukārt no 16 gadu vecuma – visu diennakti.

Centri darbojas, pateicoties ziedotāju atbalstam, līdz ar to jauniešiem tie ir pieejami bez maksas. Centra mērķis ir mazināt riska grupas jauniešos atstumtības sajūtu, iesaistot viņus dažādās radošās aktivitātēs, tādējādi nostiprinot jauniešu pašapziņu un ticību saviem spēkiem, dodot iespēju pārliecināties, ka gan viņi, gan viņu idejas ir vajadzīgas sabiedrībai. Plašāk par centru: https://www.openrc.lv/