/nginx/o/2023/09/25/15614029t1hf4e4.jpg)
Pēc pagājušā gadsimta abiem postošajiem pasaules kariem, kuros gāja bojā miljoniem cilvēku, tika nodibinātas vairākas starptautiskās organizācijas starpvalstu konfliktu risināšanai mierīgā ceļā, diplomātu līmenī.
Šobrīd atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) datiem pasaulē norisinās vismaz 110 bruņotie konflikti – ne tikai kari starp valstīm, bet arī narkotiku karteļu kari, dažādi etniskie nemieri, kā arī pilsoņu kari. Jāpiebilst, ka vairākums konfliktu norisinās Āfrikas un Āzijas valstīs, Eiropā fiksēti septiņi, savukārt vēl seši – Latīņamerikā, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pēc ANO iniciatīvas kopš 1982. gada 21. septembra tiek atzīmēta Starptautiskā miera diena. Šogad tās tēma bija “Actions for Peace: Our Ambition for the #GlobalGoals”.
Savukārt, lai atcerētos no Otrā pasaules kara gūtās mācības, notiek pētījumi, tiek rakstītas grāmatas un uzņemtas dokumentālas filmas. Kanālā “National Geographic” otrdienās skatāms raidījums “Otrais pasaules karš no putna lidojuma”, kas piedāvā paraudzīties uz kauju vietām no neierasta skatu punkta, kā arī uzzināt jaunatklātus faktus par vienu no pasaules vēstures tumšākajiem notikumiem.
Par godu aizvadītajai Starptautiskajai miera dienai kanāls “National Geographic” aicina uzzināt par konfliktiem, kurus atrisināja diplomātija.
Relatīvais miers Korejas pussalā – diplomātu nopelns
Pirmais lielākais starpvalstu konflikts pēc Otrā pasaules kara, kurš ievadīja Auksto karu starp Padomju Savienību (PSRS) un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), bija Korejas karš (1951–1953). Sākumā tas bija pilsoņu karš Korejas pussalā, kurš visai ātri izvērtās par starptautisku konfliktu. Proti, Korejā sadūrās ANO valstu koalīcija ar ASV priekšgalā un komunistisko valstu trio – Ķīna, Padomju Savienība un Ziemeļkoreja.
Pēc trīs gadus ilgušā konflikta tika noslēgts pamiers un abu valstu robežas atgrieztas līnijās, kādās tās bija 1950. gadā. Jāsaka, ka ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja teritorijas ziņā neko nebija ieguvušas. Savukārt Korejas pussala bija teju izpostīta. Vēsturnieki lēš, ka no abām pusēm kopumā gājuši bojā vismaz 700 tūkstoši cilvēku, vēl pieci miljoni palikuši bez pajumtes.
Lai gan pilnvērtīgs miera līgums nav noslēgts līdz pat šim brīdim un Ziemeļkoreja ik pa laikam draud atteikties no 1953. gada pamiera vienošanās, diplomātu centieni palīdzēja novērst tālākās aktīvas militāras darbības un saglabāt relatīvo mieru Korejas pussalā.
Karību krīze, kas gandrīz beidzās ar kodolkaru
Vismaz vienu reizi 20. gadsimtā pasaule bija soli no Trešā pasaules kara vai pat kodolkara. Proti, tas brīdis pienāca 1962. gada oktobrī, kad norisinājās 13 dienu ilgusī Karību jeb Kubas raķešu krīze.
Toreiz Padomju Savienības raķetes bija izvietotas Kubā un novirzītas uz Amerikas Savienoto Valstu pusi. Situācija ātri eskalējās, jo jebkurā momentā Aukstais karš varēja pārtapt par kodolkaru.
Krīze beidzās 28. oktobrī, kad Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs lika izvest visas kodolraķetes apmaiņā pret ASV prezidenta Džona Kenedija solījumu neuzbrukt Kubai.
Jāpiebilst, ka šīs krīzes dēļ rādās arī kaut kas jēgpilns. Proti, lai nākotnē novērstu līdzīgas situācijas, pēc abu valstu specdienestu ieteikuma tika izveidota Maskavas–Vašingtonas tiešā telefona līnija abu valstu līderu sarunām. Tā sauktais "sarkanais tālrunis" tika izmantots, lai strīdu atrisināšana starp abām tā laika lielvarām būtu operatīvāka.
Izraēlas un Ēģiptes vēsturiskā vienošanās
Kopš Izraēlas Valsts dibināšanas 1948. gadā ir notikuši vairāki militāri konflikti ar jaunizveidotās valsts arābu kaimiņiem. Piemēram, 1967. gadā izcēlās Sešu dienu karš starp Izraēlu un Ēģipti no vienas puses, Jordāniju un Sīriju no otras.
Kara formālais iemesls bija Ēģiptes vēlme atgūt suverenitāti pār savu teritoriju Sīnāja pussalā, taču konflikta iznākums bija arābu valstīm pazemojošs. Proti, Izraēlas karaspēks nieka 132 stundās guva pārliecinošu uzvaru. Rezultātā Izraēla okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, kā arī Golānas augstienes. Toreizējas Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers šo karu nosauca par “al-Naksa”, kas tulkojumā nozīmē “Neveiksme”.
Saprotams, ka par puslīdz labām starpvalstu attiecībām nevarēja būt ne runas. Taču pēc teju 11 gadu centieniem, 1978. gada 17. septembrī Vašingtonā tika noslēgta Kempdeividas vienošanās. Tas bija pirmais solis ceļā uz 1979. gadā noslēgto miera līgumu starp Izraēlu un Ēģipti.
Ēģiptes prezidents Anvars Sadats bija pieņēmis Izraēlas premjerministra Menahema Begina uzaicinājumu uz dialogu. Abas valstis sāka vēsturiskas divpusējās sarunas, kas arī palīdzēja panākt Kempdeividas vienošanos. Jāpiebilst, ka kopš šā laika starp abām valstīm, kurām ir kopīga robeža, ir valdījis relatīvs miers.
Karš, kurš formāli nebija pieteikts
1982. gadā aprīlī starp “Dzelzs lēdijas” Mārgaretas Tečeres vadīto Apvienoto Karalisti un Argentīnu izcēlās konflikts, kas vēsturē iegāja kā Folklendu karš. Jāpiebilst, ka neviena no pusēm otrai formāli karu nepieteica. Konflikta iemesls bija ilgstošie strīdi par Folklendu, Dienviddžordžijas un Dienvidsendviču salu piederību.
Eskalācija sākās 1982. gada 2. aprīlī, kad Argentīnas karaspēks okupēja Folklendu, Dienvidsendviču un Dienviddžordžijas salas. Apvienotā Karaliste reaģēja, nosūtot flotes operatīvo vienību, lai atgūtu okupētās teritorijas. Karadarbība beidzās pēc 74 dienām, 1982. gada 14. jūnijā, pēc Argentīnas karaspēka vienību padošanās.
Jāatzīmē, ka tas šobrīd ir pēdējais militārais konflikts, kurā Apvienotā Karaliste karoja bez sabiedrotajiem. Tas ir arī pēdējais Argentīnas ekspansijas gadījums kopš 19. gadsimta beigām. 1983. gadā Tečere uzvarēja vēlēšanās, ko daļēji veicināja arī veiksmīgais kara iznākums, savukārt Argentīnā valdība labprātīgi atteicās no varas.
Spānija un Maroka gandrīz sāka karu neapdzīvotas salas dēļ
Pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem, 2002. gada jūlijā starp Spāniju un Maroku varēja sākties bruņots konflikts. Proti, seši Marokas armijas karavīri izkāpa Perehilas salā pie Spānijai piederošā Seutas anklāva Ziemeļāfrikā. Jāatzīmē, ka Spānija uzskata šo neapdzīvoto salu par savu teritoriju, bet uz to pretendē arī Maroka.
Nelielā sala, kuras piederības jautājums izraisījis šo diplomātisko konfliktu, ģeopolitiski tiek uzskatīta par stratēģiski svarīgu. Tāpēc pēc karavīru izsēšanās un Marokas karoga pacelšanas Spānija pieprasīja izvest militārpersonas no Perehilas un atjaunot līdzšinējo stāvokli.
Pēc sešām dienām Spānija nosūtīja uz salu savus karavīrus, taču līdz bruņotām sadursmēm nenonāca, jo visi seši marokāņi ātri padevās. Savukārt ar ASV diplomātu starpniecību konfliktu izdevās atrisināt mierīgā ceļā. Jāsaka, ka salas piederība joprojām paliek neskaidra, jo uz to pretendē abas valstis - gan Spānija, gan Maroka.