Sāru Hedreniusu es satieku precīzi 29 gadus pēc Eiropas miera laika lielākās katastrofas – prāmja “Estonia” bojāejas 1994. gada 28. septembrī, kad vienas nakts laikā dzīvību zaudēja 852 cilvēki. Tieši pirms 29 gadiem viņa Tallinas prāmja piestātnē atvadījās no tēva, kurš strādāja Igaunijā un kuru viņa bija atbraukusi apciemot, lai dotos mājās pie mammas uz Zviedriju.
Sāra nezināja, ka tikai sešas stundas vēlāk viņa cīnīsies par savu dzīvību astoņus metrus augstajos, ledainajos Baltijas jūras viļņos. Tāpat viņa nezināja to, ka viņas fotogrāfija dažas dienas vēlāk būs ne tikai Zviedrijas, bet arī daudzos pasaules medijos, kur žurnālisti kāri uzķēra stāstu, kas varēja kļūt par visu laiku romantiskāko “mīlas sižetu” katastrofas ēnā.
Tikai dažas minūtes pirms prāmis nogrima jūras dzelmē, Sāra satika Kentu Harstedu, kuram tobrīd bija 29 gadi un kurš panikas un izmisuma kliedzienu haosa vidū pūlējās atbrīvot iestrēgušu glābšanas laivu. Sārai tobrīd bija 20 gadi. Abi apsolīja viens otram palikt dzīvi un, rokās sadevušies, ielēca mutuļojošajā, piķa melnajā ūdenī, pirms tam dodot viens otram vēl kādu solījumu.