Mani draugi Eiropā ir neizpratnē, kāpēc Krievijā neviens neprotestē pret karu Ukrainā, vai tiešām mums ir vienalga? Nē, mums nav vienalga, bet iziet mītiņā šobrīd nozīmē nokļūšanu cietumā. Pēdējo reizi lielākas vai mazākas protesta akcijas pret karu Krievijā notika pilna apjoma iebrukuma pirmajā gadadienā. Maskavā cilvēki nesa ziedus pie Lesjas Ukrainkas pieminekļa. Tie, kuriem bija “Nē karam” plakāti, tika aizturēti.

Žurnāliste Irina Ivanova (vārdu esam mainījuši, lai pasargātu viņu no Putina režīma sekām) Maskavā dzīvo 20 gadus – kopš 2003. gada, kad Maskavā viņa ieradās no Minskas un iestājās Maskavas Valsts universitātes žurnālistikas fakultātē. Pa šo laiku viņa strādājusi dažādos medijos. Runā, ka savi draugi jāzina labi, bet ienaidnieki – vēl labāk. Tāpēc lūdzām viņai pastāstīt, kā mainījusies dzīve Maskavā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tā pārvērtusies par milzīgu Aizspoguliju, kuras realitātei cenšas piemēroties tie, kuri nav spējuši vai nav uzdrošinājušies aizbraukt.

Televīzijā ir vairāk dažādu talantu šovu. Tas ir saprotams, jo valstij nepieciešami jauni varoņi. Vecie ir vai nu aizbraukuši, vai klusē, bet to, kas aktīvi iestājas par karu, nav pietiekami daudz un viņi ne vienmēr ir adekvāti. (Piemēram, Vadims un Viktorija Ciganovi, kuri nesen krita kaunā raidījumā pie Dudja, spriedelējot par karu un atbalstot to. Vēlāk viņi paziņoja, ka interviju nav snieguši viņi, bet gan neirotīkls.)

Kinoteātros vairs gandrīz nav, ko skatīties. Rāda Korejas, Argentīnas un Indijas filmas, kā arī ļoti daudz Krievijas filmu, kuras skatīties praktiski nav iespējams.

Nav nekāda “Marvel” un “Bārbijas” ar “Openheimeru”. Pēdējos divus grāvējus, starp citu, Krievijas kinoteātri atrada iespēju parādīt – nopērc biļeti uz kaut kādu īsu multfilmu, bet “pirmsseansa diskusijas” laikā tiek rādīta “Bārbija”. Es pati pārbaudīju – normālas kvalitātes kopija ar dublējumu krievu valodā. Pēc filmas tiešām rādīja to multfilmu.

Komentāri (2)CopyLinkedIn Draugiem X