KAIFA CENA ⟩ "Varbūt es vēl varu paspēt izsaukt ātro palīdzību..." Līdzatkarīgās A. stāsts

Foto: Yupa Watchanakit/shutterstock
CopyLinkedIn Draugiem X

"Nupat divreiz braucu uz sava bijušā vīra dzīvokli skatīties, vai nav miris no pārlietošanās," saka A. Un piebilst: "Nu jā. Tās tabletes."

Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan ar līdzatkarīgajiem, gan ar dažādu jomu ekspertiem. Šis ir līdzatkarīgās A. stāsts.

Tavs bijušais vīrs, cik saprotu, ir atkarīgs gan no zālēm, gan alkohola.

Kad viņš ārstējās Tvaika ielā, viņa psihiatre man teica, ka primārais ir narkomānija, tā ir atkarība no psihotropiem medikamentiem, tieši no benzodiazepīniem. Alkoholu viņš lietoja, lai pastiprinātu zāļu iedarbību.

Cik ilgi bijāt precējušies?

Savu nu jau bijušo vīru pazinu 13 gadus. Es zināju, ka viņam ir bijušas kaut kādas alkohola lietošanas epizodes. Bet mūsu atkaliepazīšanās periodā viņš man šķita patiešām mainījies. Man bija pašai dzīvē grūts brīdis, mēs daudz sarakstījāmies, tikāmies, runājām par dzīvi, par mums pašiem... Un, nu jā, tad mēs iemīlējāmies. Tajā rozā briļļu periodā es noticēju, ka mūsu turpmākajā dzīvē nebūs nekādu atkarību un man nebūs jāsaskaras ar visām tām sāpīgajām lietām, kas notika vēlāk.

Kā tu atklāji, ka vīram ir tieksme pēc tabletēm?

Tas notika drīz pēc mūsu kāzām. Man bija ceļa operācija. Pamodos no narkozes, mesendžerī jau bija kaut kādas jocīgas ziņas. Mana sirds bija nemierīga. Nākamajā dienā ar taksi aizbraucu mājās, un tur pavērās posta aina.

Es sapratu, ka viņš lietojis ne tikai alkoholu, jo bija redzamas tikai pāris alus bundžiņas. Viņš bija pilnīgi pārvērties sejā, pilnīgi kā svešs cilvēks, ar izplūdušiem sejas vaibstiem, ar tādām neprātīgām acīm, ar nesaprotamām kustībām. Viņš runāja visādas dīvainības, kas vispār nesaskanēja ar realitāti.

Izspiedu no viņa atzīšanos par to, ka viņš ir lietojis ksanaksu lielos daudzumos. Vēlāk jau sapratu, ka viņš varēja "Xanax" paciņu, kurā ir 30 tabletes, izlietot nepilnu divu dienu laikā.

Parasti ir tā, ka cilvēki, kuri lieto šo medikamentu, kļūst miegaini, vienkārši aizmieg. Bet uz viņu tas iedarbojās tā, ka viņš kļuva eiforisks, pārmēru aktīvs, arī agresīvs, sita un spēra pa sienām. Kad viņš šādā stāvoklī devās uz tuvāko krogu vēl līksmoties, viņš sakāvās ar kādu, pārradās ar zilu aci.

Viņš kļuva vardarbīgs?

Bija tādas reizes, kad viņš stāvēja priekšā durvīm un mani nelaida projām. Vienreiz bija tā, ka viņš bija aizslēdzis dzīvokļa durvis un nelaida mani iekšā. Fiziski viņš man neuzbruka, bet emocionālā vardarbība šajos brīžos bija ļoti smaga un ierasta lieta. Viņš kļuva ļoti nejauks, apsaukājās, draudēja. Protams, tie bija tikai vārdi, bet viņš ir draudējis mani arī nogalināt šādās epizodēs.

Pirmajā reizē, kad redzēji viņu tādu, droši vien biji pārbijusies.

Jā, es biju pārbijusies, bet tabletes viņam beidzās diezgan ātri, un tad sākās nākamais posms, ko psihologi sauc par medusmēnesi. Kad atkarīgais cilvēks, kurš bijis vardarbīgs, kļūst ļoti labs, maigs, gādīgs, viņš pērk dāvanas.

Protams, ir neskaitāmi solījumi, ka tas nekad, nekad vairs neatkārtosies. Kamēr mīli šo cilvēku, tu gribi viņam ticēt. Tu tiešām tici, ka ar savu mīlestību, ar sakārtotu sadzīvi, tā, lai viņam nebūtu nekādu problēmu, lai viņš vienmēr būtu apmierināts ar dzīvi, lai māja vienmēr ir tīra un gaiša, vienmēr pagatavots svaigs ēdiens un tu pati mīļa un jauka – ka viņam ar to varētu pietikt. Ka viņš varētu negribēt šī visa dēļ atkal lietot tās tabletes...

Tad pagāja pāris mēneši, un atkal bija tāda lielāka tablešu epizode. Es domāju, ka visu šo situāciju atrisināšu. Man tas, protams, neizdevās, jo tas cilvēks pats īsti negribēja neko atrisināt.

Vienā tādā naktī, kad atkal bija bijušas tabletes un alkohols, un gājiens uz krogiem, un visa tā ļauneklību runāšana manā virzienā, es viņam teicu, ka mums būs jāšķiras. Tad viņš aizgāja uz virtuvi, paņēma garo maizes nazi ar rievoto asmeni un pāršķēla savu kreiso roku tā, ka lielie asinsvadi bija pušu, virtuve bija piešķiesta ar asinīm. Ātrā palīdzība negribēja braukt pakaļ, viņš pats ar taksi aizbrauca uz slimnīcu, viņam roku sašuva. Un tad viņš ar visu to sašūto roku aizbrauca dzīvot pie vecākiem.

Tās bija beigas?

Attiecību labajā posmā bijām nopirkuši biļetes uz siltajām zemēm un apmaksājuši viesnīcu. Bija paredzēts ceļojums, šķita, ka tajā tomēr jādodas. Es biju ļoti nomocījusies un nogurusi visā šajā situācijā. Gribējās pabūt gaismā un siltumā. Aizlidojām, viņš ar visu savu sašūto roku. Un tad... Mēs tā kā salabām. Atgriezāmies mājās un turpinājām dzīvot kopā. Atkal bija solījumi, mīļums un gādība...

Viss kaut kā gāja, gāja, līdz brīdim, kad jūlijā viņš atkal dabūja zāles. Viņš medikamentus dabūja tā – uzmeklēja kādu ārstu un izstāstīja kaut kādu stāstu, ka viņam kaut kas dzīvē notiek, izdomājot kaut ko melīgu, izdiedelējot, lai viņam izraksta tabletes. Tādā veidā viņš tās arī dabūja.

Jūlijā atkal bija tablešu lietošanas epizode, un tad bija pavisam neprātīgi. Nezinu, kur viņš dabūja tik daudz to zāļu, bet viņš vakarā dzēra arī alkoholu, no rīta pusneprātīgs gāja uz darbu, vakarā atkal tas pats. Bija izteikta emocionālā vardarbība, viņš mani nemitīgi zākāja, draudēja...

Es jutos tāda kā sastingusi. Nezināju, ko darīt šajā situācijā. Arī darbā nebiju īsti spējīga pastrādāt, sēdēju kā sastingusi.

Man vienkārši vajadzēja to drošības sajūtu, ka tur ir mani kolēģi, kas labi izturas pret mani, ka šī ir tāda droša vide atšķirībā no tās, kas ir mājās, kur viss ir tik briesmīgi.

Visā šajā periodā bija tā, ka... Tā kā man ir hroniska depresija, pastāvīgi lietoju antidepresantus. Viņam tas nepatika. Viņš uzskatīja, ka tas, iespējams, kaut kādā veidā maina manu personību, ka es varu kļūt nepatīkama un citāda. Viņš man teica - varbūt es varētu pārstāt lietot tos antidepresantus. Tiešām muļķīgi – pakļāvos. Runāju ar savu psihiatri, samazinājām antidepresantu devu. Un tā es visu šo laiku dzīvoju bez saviem antidepresantiem.

Un tad... Tad es vienkārši... Man sākās izteiktas pašnāvības domas, jau kalu plānus, kā es varētu beigt savu dzīvi. Laimīgas apstākļu sakritības rezultātā nonācu psihiatriskā ārstniecības iestādē, kur mani savā aprūpē ņēma ļoti labs psihiatrs. Iestājos klīnikā, vīram nezinot. Pavadīju tur mēnesi.

Tajā laikā mans vīrs bija sapratis, kādas briesmas viņš ir man nodarījis. Bija milzonīga nožēla, piedošanas lūgšana un viskautkas tāds. Arī viņa vecāki teica, ka neesot viņu tādu nekad redzējuši. Viņš bija tik satriekts. Ļoti apņēmies, ka viņš nekad vairs tās tabletes nelietos. Un arī pēc šīs epizodes es pieņēmu to, ka varētu tomēr viss būt labi, un mēs turpinājām dzīvot kopā.

Pēc šīs ļoti smagās epizodes viņš nelietoja trīs gadus. Jā, viņš noturējās veselus trīs gadus. Bija kovida laiks un mājsēde, un nebija nekādu strīdu, kā daudzās citās ģimenēs, mums nekā tāda nebija, mēs tiešām mierīgi dzīvojām. Bet tad...

Pagājušā gada janvārī biju ar meitu pie ārsta. Pēkšņi saņemu īsziņu, ka viņš ir dabūjis klonazepāmu, ka viņam vajag. Un viss. Tas bija kā sitiens pa galvu - tūlīt atkal sāksies. Un tā arī, protams, bija... Tā arī, protams, bija.

Kur viņš dabūja tabletes?

Mūsu ģimenes ārste kategoriski atteicās viņam izrakstīt šādus medikamentus, jo viņa jau bija sapratusi, ka viņš ir ļaunprātīgs lietotājs, tāpat vēl daži ārsti. Viņš izmantoja citus ceļus. Manas meitas draudzenes mamma ir ārste, viņš viņai bija prasījis un sākumā arī dabūjis, bija arī citu dakteru kontaktus meklējis. Viņš arī ļoti labi runā un ļoti labi var pamatot, kāpēc viņam vajadzīgs šis medikaments.

Un tad ģimenes ārste viņa e-veselībā ārste ierakstīja, ka viņam ir aizliegts izrakstīt benzodiazepīdus, ka ir smaga atkarība un jāmeklē citi risinājumi, kā cilvēkam mazināt trauksmi. Viņš, protams, bija ļoti neapmierināts ar citiem risinājumiem. Bija skaidrs, ka viņam vajag tieši šīs zāles.

Nu jā, un tad, kad viņam vairs nebija pieejas ārstu izrakstītiem medikamentiem, viņš atklāja "Telegram", kur ir kanāli, kuros var dabūt visu ko.

Pēc vienas tādas lietošanas es viņam paprasīju tieši: parādi "Telegramā", kā tu to dabū. Viņš man parādīja vienu grupu, kurā ir viss kas. Tur, protams, ir zāle, arī kokaīns parādās, LSD. Bet tur ir arī ļoti liels farmakoloģijas produktu klāsts, tur ir ļoti daudz tablešu.

Tas, protams, ir dārgi. Ja aptiekā "Xanax" paciņa maksā 12-13 eiro, tad "Telegram" šīs 30 tabletes maksā ap 90 eiro. Vajag diezgan lielus līdzekļus, lai tur varētu iepirkties. Bet, protams, ja cilvēkam tā ir prioritāte, viņš arī savu naudu tur iegulda. Pēc beidzamās epizodes, kad es biju aizbraukusi uz viņa dzīvokli, secināju, ka viņš nedēļas laikā "Telegram" ir iztērējis tūkstoš eiro.

Kad jūs sākāt dzīvot šķirti? Atklāti sakot, pat brīnos, ka tev pietika spēka šķirties.

Mēs šķīrām laulību pavasarī pēc pēdējās epizodes, kad bijām atgriezušies no burvīga ceļojuma. Nedēļu pēc atgriešanās viņam bija pieraksts pie psihiatra. Pēc vizītes, ar kuru viņš bija ļoti apmierināts, stāstīja, kā viņi tur bija izrunājušies par visu ko, psihiatrs ļoti interesējies par viņu kā par personību par viņa problēmām – no šī psihiatra viņš atgriezās ar trīs klonazepāma paciņām. Tās ir 90 tabletes. Kad viņš ienāca mājās, es redzēju, ka viņš jau ir lietojis tās tabletes – bija atkal tie izplūdušie sejas vaibsti, diezgan nesaprotama runa, ārkārtīgi apmierināta sejas izteiksme, protams. Tā bija ļoti smaga lietošanas epizode, kas beidzās ar policijas izsaukšanu uz mājām un viņa izcelšanu no mājām. Un tad mēs arī šķīrāmies.

Nu jā, bet arī pēc šķiršanās, mēs, protams, turpinājām sazināties. Pēc ziņām, ko viņš man sūta mesendžerī, redzu, kad viņš atkal ir lietojis. Pienāk nesakarīgi vēstījumi, es uztraucos. Katru reizi, kad viņš ilgāku laiku pazūd, es vienkārši baidos, ka viņš varētu būt kaut ko kaut ko pārlietojies un nomiris tajā savā dzīvoklī.

Pēdējā epizode, cik es varu izsecināt, sākās pēc viņa vizītes pie valsts apmaksāta psihiatra. Viņš gan teica, ka psihiatrs viņam nav izrakstījis nekādu klonazepāmu vai ksanaksu, bet domāju, ka bija gan.

Divās dienās viņš visu bija izdzēris. Un tad viņš sāka pirkt citur, tās ziņas jau sāka pienākt pavisam ārprātīgas. Redzēju, ka viņš visu laiku ir "Telegram", gribēju, lai viņš atzīstas, ka viņš to dara, bet viņš neatzinās. Nu jā, melošana ir vēl viena lieta, kas iet tam visam klāt. Tur ir tik caurspīdīgi meli, ka liekas, ka pat bērns nespētu kaut ko tik naivu pateikt un sagudrot.

Tā viņš visu to nedēļu meloja, darbā viņš bija paņēmis atvaļinājumu, visu to nedēļu pirka "Telegram" visu ko. Tad viņš atkal bija pazudis uz diennakti, un es atkal braucu skatīties, vai viņš nav nomiris.

Es ļoti, ļoti gribētu, lai ārsti, sevišķi psihiatri, pievērš uzmanību savu pacientu e-veselībai un ierakstiem tajā. Es skaidri zinu, ka manam vīram tas ieraksts ir. Bet viņš devās pie psihiatra, kurš viņam vienā reizē izrakstīja 90 tabletes klonazepāma. Tas, manuprāt, ir ļoti nesaprātīgi. Ir jāmeklē kaut kādi citi risinājumi šiem pacientiem, kuri izrāda atkarīgas personas pazīmes.

Es pat sameklēju šī ārsta e-pasta adresi, uzrakstīju viņam vēstuli, kur uzskaitīju visus faktus: ka vīram ir šis ieraksts e-veselībā, ka viņš nedrīkst lietot benzodiazepīnus vispār, bet viņš izrakstījis tik daudz šo zāļu. Aprakstīju situāciju, kas pašlaik notiek ar manu bijušo vīru. Tā visa rezultāts bija tas, ka viņš tika ar policiju dabūts ārā no mājām, viņš nonāca psihoneiroloģiskajā slimnīcā uz mēnesi ārstēties, un mēs šķīrām laulību. Būtībā tas bija pēdējais punkts.

Es tiešām domāju, ka ārstiem vajadzētu ļoti rūpīgi izvērtēt šādus lūgumus, kurus izsaka it kā uzticami, pieklājīgi, inteliģenti cilvēki no malas, kuriem pēkšņi vajag klonazepāmu vai ksanaksu, jo viņiem pēkšņi dzīvē noticis tas un tas un ģimenes ārsts ir atvaļinājumā un nevar izrakstīt... Vai vēl kaut kas... Iespējams, aiz tā visa slēpjas kaut kāda atkarība.

Ārstiem taču būtu jāatpazīst kāda varbūtēja nosliece uz to. Katrā ziņā šādos daudzumos izrakstīt šīs zāles, manuprāt, noteikti, noteikti nedrīkst. Šāds ārsta solis rada ļoti nepatīkamu, trauksmainu, potenciālu vardarbīgu situāciju šī zāļu lietotāja ģimenē un viņu pašu ved pretī bojāejai.

Sanāk, ka, kaut arī esat šķīrušies, tā līdz galam izšķīrušies neesat.

Man vēl nav pazudusi līdzatkarīgā saikne, tā nav līdz galam pārrauta. Es to skaidroju vienkārši ar humānismu – es arī svešu cilvēku nepametu nelaimē, kur nu vēl savu bijušo vīru, kuru es esmu mīlējusi. Tad, kad viņš mesendžerī neparādās ilgāk par diennakti, es sāku uztraukties.

Protams, es biju līdzatkarīgā visu mūsu laulības laiku. Manā uzvedībā bija vērojami visi līdzatkarīga cilvēka simptomi. Sākumā bija šoks par to, ka viņš tā dara. Tad es centos viņu kaut kā pat attaisnot, ka varbūt viņam tobrīd tiešām to vajadzēja. Es centos to slēpt. Centos aizslaucīt visas pēdas, tā, lai mana meita pēc iespējas mazāk kaut ko saprastu un nojaustu, lai apkārtējie neko nesaprastu un nenojaustu.

Pati smagas depresijas epizodes divreiz ārstēju medicīnas iestādēs – tās epizodes sekoja tieši pēc smagiem viņa tablešu lietošanas periodiem. Ar psihologu mēs klīnikā daudz runājām par līdzatkarību. Par trakajiem lietošanas brīžiem, par medusmēnešiem, kas seko pēc tam... Ar medusmēnesi patiesībā sākas jau nākamais vardarbības cikls, jo medusmēnesis atkal ved uz nākamo lietošanas epizodi, un tu esi ieslēgts tādā kā ķēdē.

Par savu pašreizējo līdzatkarību es varētu teikt, ka no tās virves vēl ir saglabājies, iespējams, pēdējais diedziņš, kas mani tur. Tā ir tā mana vēlme braukt tajā brīdī, kad man šķiet, ka viņš varētu būt jau miris – vai varbūt vēl dzīvs. Pārbaudīt, varbūt es vēl varu paspēt izsaukt ātro palīdzību... Bet es apzinos, ka neko citu es darīt vairs nespēju. Un arī negribu, jo man pašai manā dzīvē ir pietiekami daudz lietu, kas ir darāmas, – esmu es pati, ir mana meita, mans darbs, kas mani ļoti piepilda un man ļoti patīk, un vēl viss kas cits aizraujošs dzīvē, kas notiek.

Ar šo atkarīgo cilvēku es vairs negribu noņemties, tā ir viņa paša lieta. Viņš zina, kur meklēt palīdzību, viņš zina, kur ir narkologa kabinets, un es arī viņam vairākkārt esmu teikusi, ka viņam ir vajadzīga narkologa palīdzība. Viņš joprojām uzskata, ka nav. Šorīt pat es saņēmu ziņu, ka viņš pēc tās pēdējās epizodes jūtas attīrījies, gaišs un priecīgs un ka, ja viņam divus mēnešus izdosies būt tīram, tad iespējams, ka tas tiešām būs beidzies. Es domāju: jā, tā tiešām ir ziņa no narkomāna.

Foto: MAF logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kaifa cena" saturu atbild TVNET GRUPA.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais