Pagājušajā nedēļā kultūras ministre Agnese Logina sociālajos tīklos publicēja ierakstu, kurā norādīja, ka digitālo spēļu nozarei Latvijā ir ļoti liels potenciāls. Kā arī – šīs nozares attīstīšana būtu liels ieguvums kultūras nozarei un tās finansējumam. No kā būtībā izriet, ka ministre datorspēles uzskata par kultūras sastāvdaļu. Bubinātāji ar to, protams, nebija mierā. Bet kā tad īsti ir – datorspēles ir vai nav kultūra?
Lai man nebūtu jāatstāsta un jums jāskrien meklēt internetos, redz kur Loginas komentārs par šo tēmu:
“Digitālo spēļu nozarei Latvijā ir patiesi liels potenciāls. Šī nozare ir daļa no radošajām industrijām. Jau pēc nedēļas tiksimies ar spēļu izstrādātāju pārstāvjiem, lai pārrunātu tālākos darbus nozares atbalstam un attīstībai.
Digitālās spēles ir industrija, kuras apgrozījums patlaban ir plašāks nekā mūzikas un kino nozares apgrozījums. Vienlaikus šī ir nozare, kurā Igaunija un Lietuva ir mums priekšā, daļēji arī tādēļ, ka tur tā netiek skatīta kā atrauta no citiem radošo industriju procesiem. Kultūras ministrija ir gatava uzņemties vidutāja lomu, lai digitālās spēles tiktu uztvertas kā perspektīva radošā industrija. Latvijas kontekstā šeit ir runa par maziem, dažu cilvēku uzņēmumiem, kas spēj izstrādāt augstvērtīgus, pasaulē atzītus produktus ar māksliniecisko vērtību, bez tiešsaistes elementiem. Un, protams, bez azartspēļu elementiem.
Šīs nozares attīstība, kā arī citu augstas kvalitātes produktu attīstība un tirdzniecība, ir ieguvums ekonomikai un valsts budžetam. Līdz ar to tas ir ieguvums arī kultūras nozarei un tās finansējumam.”