Pēdējo gadu laikā “Latvijas pasta” nodaļas sanāk apmeklēt arvien retāk. Tās principā pārvērtušās par tādu kā tirgus līmeņa kiosku, kurā var nopirkt kaut kādas kartītes, burtnīcas un visādus štruntus, kā arī saņemt no Ķīnas pasūtītos sūdiņus. Vietējo sūtījumu lauciņā viņus jau sen izkonkurējuši dažādi pakomātu uzņēmumi.
Tomēr “Latvijas pasts” joprojām bija saglabājis arī savu pašu būtiskāko funkciju – drukātās preses un pasta piegādāšanu pat vistālākajos Latvijas nostūros, kā arī iespēju ar pasta darbinieku starpniecību pensijas saņemt savās mājvietās. Jo, kamēr lielajās pilsētās viss ir baigi jauki un salīdzinoši vienkārši, dziļākajos Latvijas pagastos pasts daudziem bieži vien ir vienīgā iespēja vispār saņemt pensiju. Ne tur banku filiāles, ne bankomāti.
Bet tad vienā jaukā dienā “Latvijas pasts” nolēma, ka 105 no 176 pasta nodaļām vajadzētu slēgt vai reorganizēt. Pieņemu, ka ar “reorganizēt” varētu tikt saprasta nodaļu pārcelšana uz novadu centriem, kas no vietējo iedzīvotāju skatpunkta būtībā ir tā pati slēgšana. Vārdu sakot – nogriezīsim tiem vecajiem cilvēkiem laukos pēdējās saziņas iespējas ar ārpasauli.