Virkne izglītības nozares profesionāļu atklātā vēstulē pauž atbalstu skolu tīkla reformai

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Tāfele. Ilustratīvs attēls
Tāfele. Ilustratīvs attēls Foto: Jānis Škapars/TVNET

Reaģējot uz asajām diskusijām sabiedrībā par plānoto skolu tīkla reformu, vairāki izglītības nozares profesionāļi, kas ir apvienojušies domubiedru grupā, ir sagatavojuši publisku vēstuli, paužot savus apsvērumus reformas atbalstam. Publicējam vēstuli pilnā apmērā.

“(Ļoti) mazs cinītis nedrīkst nogāzt lielu vezumu” jeb izglītības profesionāļu atbalsta vēstule skolu tīkla reformu īstenošanai

Kopsavilkums

1. Pastāvošais skolu tīkls šobrīd nenodrošina vienlīdzīgas kvalitatīvas izglītības iegūšanas un līdz ar to arī karjeras veidošanas iespējas visiem skolēniem jebkurā Latvijas reģionā. Tāpēc skolu tīkla sakārtošana ir objektīva nepieciešamība, ņemot vērā demogrāfisko un finansiālo situāciju valstī.

2. Pastāvošais skolu tīkls sadala jau tā ierobežotos profesionālos un cilvēkresursus izglītības sistēmā, liedzot saņemt kvalitatīvus izglītības pakalpojumus pēc iespējas vairāk skolēniem.

3. Ļoti mazās skolās nav iespējams nodrošināt reālajās vajadzībās balstītu mācīšanās pieredzes paplašinājumu ne skolēniem, ne skolotājiem, ierobežojot izglītības sistēmā iesaistīto izaugsmes potenciālu.

4. Ļoti mazās skolās nepietiekamo resursu dēļ nav iespējams īstenot mācīšanās organizācijas principus skolu pārvaldības praksē pretetēji izglītības pētījumos secinātajam un starptautisko organizāciju sniegtajām rekomendācijām.

Ievads

Vēstules autori pārstāv dažāda profila skolas gan pēc ģeogrāfiskās atrašanās vietas - pilsētas un lauku teritorijas -, gan skolēnu skaita - lielas, vidējas un mazas skolas. Taču tas nenozīmē, ka vēstulē paustais viedoklis ir vispārināms un attiecināms uz jebkuru izglītības iestādi jebkurā pašvaldībā.

Publiskajā telpā sarunās par skolu tīkla reformu tiek izmantoti apzīmējumi “liela skola” un “maza skola”, kas ir neskaidri un interpretējami. Vēstules autori savu redzējumu balsta Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajos kritērijos šo skolu nošķīrumam un savu viedokli attiecībā uz skolu tīkla reformu nepieciešamību attiecina uz “ļoti mazām skolām”. Par ļoti mazu skolu tiek uzskatīta izglītības iestāde, kas neatbilst šādiem skolēnu skaita kritērijiem: 22 bērni 1. - 3. klasē, 22 bērni 4. - 6. klasē, 27 bērni 7. - 9. klasē.

Vēstules mērķis nav pamācīt vai dot norādes, kādi lēmumi būtu jāpieņem Izglītības un zinātnes ministrijai vai pašvaldībām skolu tīkla sakārtošanai. Tās mērķis ir rosināt sarunu un paplašināt izmantoto argumentu spektru par esošajiem un potenciālajiem riskiem, kādi jau šobrīd skar un nākotnē skars vēl būtiskāk izglītības sistēmu Latvijā reformas atlikšanas gadījumā.

Šīs vēstules autoru nostāju ir veidojusi iepriekšējā profesionālā pieredze izglītības sektorā, strādājot par skolotājiem, atbalsta personālu, skolu direktoru vietniekiem un skolu vadītājiem. No vienas puses, tas liedz vispārināt mūsu personīgo pieredzi, taču, no otras puses, - dod iespēju paraudzīties plašāk uz izglītībā izvirzītajiem mērķiem un to īstenošanas iespējām Latvijā.

Apzināmies, ka mūsu argumentācijā par labu skolu tīkla sakārtošanai tiek minēti arī argumenti, kas vienlīdz lielā mērā attiecās uz visa izmēra skolām, jo reformas neskaidrās nākotnes dēļ skolas ir spiestas darboties nenoteiktības un neziņas apstākļos. Turklāt šāda situācija liedz skolām iespēju pieņemt nozīmīgus lēmumus par skolu attīstību.

Nepieciešamības pamatojums

Esam pārliecināti, ka skolu tīkla reformas rezultātā kvalitatīvai izglītībai, kas nodrošina skolēniem vienlīdzīgas mācīšanās iespējas, būtu jābūt pieejamai visos Latvijas reģionos. Izglītībā veiktie pētījumi liecina, ka kvalitatīva izglītība ir iespējama, ja skolā strādā augsti profesionāli, motivēti un uz personīgo izaugsmi orientēti skolotāji; skolēniem un skolas darbiniekiem ir pieejama visaptveroša atbalsta personāla komanda; skola nodrošina plašu ārpusstundu mācīšanās pieredzi interešu izglītības un karjeras izglītības formātā; skolu pārvalda profesionāla vadības komanda ar skaidru vīziju par skolas attīstību un prasmēm sniegt profesionālu atbalstu skolēniem un skolotājiem; skolēniem un skolotājiem tiek nodrošināts mācīšanās pieredzes paplašinājums arī ārpus skolas, piemēram, sadarbības projektu veidā u.c.

Pārdomāti īstenota skolu tīkla reforma Latvijas izglītības sistēmu var tuvināt šādas skolas modelim un nodrošināt vienlīdzīgas kvalitatīvas izglītības iegūšanas iespējas skolēniem jebkurā Latvijas reģionā. Raugoties no iespēju perspektīvas, šobrīd ir novērojama plaisa starp dažādām skolām attiecībā uz to radītajām mācīšanās iespējām un piedāvāto atbalstu skolēniem un skolotājiem, kas ilgtermiņā rada sociāli ekonomisko un iespēju nevienlīdzību.

Ļoti maza izmēra skolā ierobežoto profesionālo un finansiālo resursu dēļ ir sarežģītāk nodrošināt skolēnu un skolotāju mācīšanās pieredzes paplašinājumu, piemēram, veidot mērķtiecīgas interešu izglītības un profesionālās pilnveides programmas, apmaiņas un starptautiskās sadarbības projektus, karjeras izglītības iniciatīvas u.c., lai tās tiktu īstenotas, ņemot vērā skolēnu reālās mācīšanās vajadzības, nevis to, kādi profesionālie resursi skolām ir pieejami. Šāds arguments ir īpaši svarīgs, veidojot padziļināto mācību kursu un specializēto kursu piedāvājumu vidusskolas posmā, kur ļoti mazas vidusskolas gadījumā ir ierobežotas iespējas piedāvāt plašu mācību kursu klāstu, ierobežojot skolēnu nākotnes izredzes. Šādos apstākļos skolēni ir spiesti izvēlēties tos mācību kursus, ko skolas piedāvā atbilstoši pieejamajiem resursiem, nevis tos, kas būtu atbilstoši viņu mācīšanās un nākotnes karjeras veidošanas vajadzībām.

Tāpat mācīšanās pieredzes paplašinājums skolās nedrīkst būt veidots ar mērķi nodrošināt skolotājiem slodzi - tam ir jābūt ar papildu mācīšanās pieredzi un vērtību skolēniem, ko dažādu iemeslu dēļ viņi nevar iegūt ikdienas mācību procesā. Mācību saturs skolās šobrīd pilnībā nenodrošina skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības un visu prasmju apgūšanu, kas skolēniem varētu būt nepieciešamas pēc skolas pabeigšanas, ierobežojot veiksmīgas karjeras izaugsmes iespējas nākotnē.

Ļoti maza izmēra skolas saskaras ar ierobežotiem resursiem materiāli tehniskās bāzes un mūsdienīgas mācību vides veidošanai, līdz ar to mazinās iespējas atbalstīt dažādās skolēnu mācīšanās vajadzības. Ir skolas, kurās nav nodrošināti nepieciešamie tehnoloģiskie risinājumi, kas padziļina iespēju nevienlīdzību dažādu skolu un skolēnu starpā. Pašreizējā skolu tīkla uzturēšana jau šobrīd finansiāli izmaksā dārgi, un valsts to nevar atļauties. Papildu finansējuma piešķiršana ļoti mazām skolām nozīmētu finansējuma pārdali no citām saimniecības nozarēm vai lielākām izglītības iestādēm, vienlaikus samazinot šo skolu skolēnu izaugsmes iespējas, kas nav pieļaujams.

Skolās Latvijā neatkarīgi no to izmēra strādā dažādi, arī izcili skolotāji. Situācijā, kad valstī ir akūts skolotāju trūkums, valsts un pašvaldību pienākums ir radīt tādus apstākļus, kur pēc iespējas vairāk skolēniem būtu iespēja mācīties pie izciliem skolotājiem. Skolu tīkla reformas īstenošana ļautu mērķtiecīgāk izmantot skolotāju profesionālo resursu, nevis atstāt to kā ekskluzīvu, nelielam skolēnu skaitam pieejamu pakalpojumu. Sadalot jau tā ierobežotos cilvēkresursus, zaudētāji ir skolēni, kuriem ir mazāk iespēju mācīties no profesionāliem skolotājiem, un tas ietekmē skolēnus arī lielākās skolās. Tas rada situāciju, kur skolām nākas izlīdzēties ar jebkādu speciālistu pēc principa “labi, ka vispār ir kāds, kurš iet klasē”. Šāda situācija liedz skolu vadītājiem izvirzīt adekvātas prasības skolotāju profesionālā snieguma kvalitātei, jo pastāv reāls risks, ka prasība uzlabot sniegumu var radīt jaunu vakanci un skolēniem vispār nebūs iespējas mācīties. Neveicot pārmaiņas, problēma turpinās saasināties un par situācijas ķīlniekiem kļūs ne tikai ļoti mazu, bet arī jebkuru skolu skolēni.

Izglītības reformu kontekstā daudz tiek runāts par skolotāju darba prestižu, ko ir iespējams paaugstināt, nodrošinot ieguldītajam darbam atbilstošu atalgojumu. Pašreizējais skolu tīkls paredz pašvaldību atbildību par finansējuma sadali tās pārziņā esošajām izglītības iestādēm, kas praksē rada situācijas, kur skolotāja atalgojums vienas pašvaldības ietvaros var būtiski atšķirties atkarībā no skolas izmēra, kādā skolotājs strādā. Šāda nevienlīdzība ir novērojama arī gadījumos, kur mazāka izmēra skola tiek pievienota lielākai skolai kā filiāle, saglabājot nevienlīdzīga atalgojuma principus arī vienas skolas organizācijas ietvaros. Tas uzskatāmi demonstrē, ka pārāk plašs skolu tīkls nozīmē arī ierobežotas finansiālās iespējas paaugstināt visu skolotāju atalgojumu izglītības sistēmā, kas samazina nākotnes izredzes, ka vairāk skolu absolventu izvēlēsies studēt pedagoģiju un kļūt par skolotājiem.

Lai sasniegtu noteiktu algas likmi skolotājiem, ierobežota finansējuma apstākļos ļoti mazas skolas nevar apmaksāt darbu, ko skolotājs iegulda, gatavojoties mācību stundām, labojot skolēnu mācību darbus un iesaistoties skolotāju mācīšanās pasākumos. Šādos apstākļos skolām ir ierobežotas iespējas piesaistīt arī atbalsta personālu, kas rūpētos par skolēnu un skolas darbinieku emocionālo labizjūtu skolā. Rezultātā palielinās skolotāju izdegšanas risks un var pieaugt profesionāļu vēlme pamest izglītības sistēmu, jo papildus veiktie pienākumi skolā netiek apmaksāti.

Diskusijās par skolu tīkla reformu nedrīkst aizmirst skolēnu mācīšanās vajadzības un izglītības kvalitāti. Latvijā ir pašvaldības, kurās ļoti mazās skolas ir kļuvušas par organizācijām, uz kurām tiek novirzīti “nevēlamie skolēni”. Tā vietā, lai veidotu spēcīgas skolas ar plašu atbalsta personāla komandu un skolotāju kolektīvu ar augstu profesionālo kompetenci, tiek īstenota skolu segregācijas politika, kur skolēni apzināti vai apstākļu sakritības rezultātā tiek sagrupēti pēc kritērijiem, kas nav atkarīgi no skolēnu un viņu vecāku individuāli veiktajām izvēlēm. Tas jau tā izteikto nevienlīdzību izglītības sektorā tikai padziļina.

Publiskajā telpā ļoti bieži izskan skolotāju, skolu tehnisko darbinieku, politiķu u.c. iesaistīto pieaugušo personīgās intereses, piemēram, saglabāt darbavietu, uzturēt kultūras mantojumu, aizstāvēt savu vēlētāju intereses u.c. Tāpēc īpašu satraukumu rada pašvaldību īstenotie centieni reformas īstenot uz papīra, nevis pēc būtības, aiz lēmumiem pazaudējot skolēnus un viņu nākotnes izredzes. Jau šobrīd ir vērojamas tendences, kur pašvaldības vairākas skolas apvieno zem viena juridiskā nosaukuma, nepieciešamos skolēnu skaita rādītājus sasniedzot “uz papīra”, lai gan praksē tiek saglabātas arī ļoti mazas skolas. Uzskatām, ka tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas atbildība šādas situācijas nepieļaut.

Ļoti maza izmēra skolā ir mazākas iespējas nodrošināt kvalitatīvu metodisko atbalstu skolotājiem. Latvijā notiekošās mācību pieejas maiņas kontekstā tas ir izšķiroši svarīgs faktors, lai skolotāji neizdegtu, skolēni iegūtu mūsdienīgas mācīšanās pieredzi un varētu sasniegt standartā izvirzītos sasniedzamos rezultātus. Protams, arī cita izmēra skolās skolotāji mēdz pamest profesiju, un tas notiek ne tikai zemā atalgojuma un pārslodzes, bet arī nepietiekamā atbalsta dēļ. Skola bez spēcīgas metodiskā atbalsta sistēmas nespēj nodrošināt mācīšanās organizācijas principu īstenošanu skolu pārvaldības praksē, lai gan to īstenošana tiek uzsvērta gan izglītības vadības jomā veiktajos pētījumos, gan starptautisko organizāciju, piemēram, OECD izglītības rīcībpolitikas rekomendācijās. Reālajās vajadzībās balstīta atbalsta pieejamība skolotājiem palīdzētu uzlabot mācību procesa kvalitāti un skolēnu mācību sasniegumus un ļautu savlaicīgi pamanīt un novērst iespējamos riskus skolēnu un skolotāju emocionālajai labizjūtai un sniegumiem.

Jau šobrīd skolu sistēmā, īpaši ļoti mazās skolās, skolas direktoram finansējuma trūkuma dēļ ir jāveic arī citas funkcijas, piemēram, jārisina lietvedības, saimnieciskie, administratīvie u.c. jautājumi, kam ne vienmēr ir tieša ietekme uz skolēnu mācīšanos. Primāri skolas direktoram būtu jābūt “galvenajam skolotājam” (angliski - head teacher), kurš domā par skolotāju mācīšanas un skolēnu mācīšanās kvalitāti un sniedz metodisko atbalstu skolēniem un skolotājiem, nevis primāri risina administratīvus, saimnieciskus un ar skolas lietvedību saistītus jautājumus, kā tas ir šobrīd. Šādas skolu tīkla realitātes apstākļos Latvijā pastāv augsts risks direktoru profesionālajai izdegšanai un lēmumam pamest izglītības sistēmu. Kopumā skolās profesionāla personāla vadība, kāda tā ir mūsdienīgās organizācijās, pašreizējos apstākļos ir ļoti apgrūtināta. Valsts un pašvaldību mērogā ir nepieciešams radīt adekvātu personāla un organizācijas vadības struktūru ikvienā skolā, kas var notikt tikai skolu tīkla reformas īstenošanas rezultātā.

Ļoti mazās skolās skolēni tiek pieradināti pie nepārtraukta skolotāju atbalsta un uzmanības, kas vēlāk mazina viņu iespējas patstāvīgi darboties lielākā kopienā. Ļoti mazās skolās radītā mācību vide nenodrošina skolēniem pietiekamas socializācijas iespējas, ierobežo pašvadības prasmju attīstību un mazina iespējas mācīties vienam no otra, lai gan ir zināms, ka savstarpējā sadarbība ietver nozīmīgu mācīšanās potenciālu, kura izmantošana ļoti mazu skolu skolēniem šobrīd ir liegta.

Ierobežotu finansiālo resursu apstākļos ļoti mazām skolām direktora nomaiņas gadījumā ir sarežģītāk piesaistīt augsta līmeņa profesionāļus, kuri var palīdzēt veidot un īstenot skolas ilgtermiņa attīstības vīziju. Jau šobrīd vērojama bieža skolu direktoru mainība un tiek izsludinātas vakances, kas liecina par izglītības sistēmas nepietiekamo spēju noturēt vai izglītības sektoram piesaistīt ambiciozus, motivētus un profesionāli kompetentus vadības cilvēkus arī no citiem saimnieciskās darbības sektoriem. Skola bez vadītāja, kuram ir skaidra vīzija par skolēnu un skolotāju izaugsmi un no kura objektīvi var prasīt augstvērtīgu profesionālo sniegumu, ir pakļauta stagnācijai un provinciālisma riskam.

Skolu tīkla reformas kontekstā jau ir identificēti dažādi riski un jautājumi, kuru risināšana ir fundamentāli svarīga reformas sekmīgai īstenošanai. Pašvaldībām ir jāsakārto transporta un ceļu infrastruktūra, lai skolēniem būtu iespēja nokļūt uz skolu tālāk no savas dzīvesvietas; lielākās skolās var būt augstāks mobinga un emocionālās vardarbības risks; ne visās skolās skolotājiem ir pietiekamas zināšanas un prasmes, kā strādāt ar skolēniem, kuriem ir dažāda veida mācīšanās grūtības; pašvaldībām ļoti mazu skolu skolotājiem ir jāpalīdz atrast darba iespējas citās izglītības iestādēs. Visi šie un daudzi citi ar reformas īstenošanu saistītie izaicinājumi būs aktuāli un risināmi, taču tie nevar būt iemesls, lai vilcinātu reformas īstenošanu un pakļautu izglītības sistēmu turpmākai stagnācijai.

Aicinājums uz rīcību

Aicinām Latvijas Republikas Saeimu, Ministru kabinetu, Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību iesaistīties skolu tīkla reformas īstenošanā skolēnu nākotnes vārdā, darīt to pēc būtības un neatlikt uz vēlāku laiku.

Vienlaikus aicinām attīstīt valsts, pašvaldību un skolu partnerības modeli, kopīgi izstrādājot un īstenojot rīcības plānu identificēto risku novēršanai un kvalitatīvas, mūsdienu prasībām atbilstošas izglītības iespējošanai ikvienam skolēnam Latvijā.

Atbalsta grupa*

Oskars Kaulēns, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors

Kārlis Kravis, Iecavas vidusskolas direktors

Inta Ozola, Jaunciema pamatskolas direktore

Gunta Lāce, Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore

Pāvels Pestovs, Rīgas 72. vidusskolas direktors

Oskars Brikšis, Privātās pamatskolas DOMDARIS direktora vietnieks

Sanita Ungura, Augšlīgatnes Jaunās sākumsskolas direktore

Ija Brammane, Cēsu 2. pamatskolas direktore

Raivis Pauls, Carnikavas pamatskolas direktors

Jānis Šķesteris, Iecavas vidusskolas direktora vietnieks

Evija Pumpuriņa, bij. Raunas pamatskolas direktore

Edīte Sarva, Limbažu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķe

* Atbalsta grupu šobrīd veido izglītības profesionāļi, kuri personīgi ir piedalījušies vēstules satura radīšanā vai kuri ir iepazīstināti ar tās saturu un pauduši atbalstu, pirms vēstules nosūtīšanas atbildīgajām institūcijām un izplatīšanas publiskajā telpā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais