Pēdējā laikā daudzi sašutuši par vairāku galvaspilsētas ielu nosaukumu maiņu. Proti, par to, ka tiks mainīts Maskavas, Puškina, Ļermontova, Lomonosova, Gogoļa un Tipogrāfijas ielas nosaukums. Jo tie taču esot vēsturiski nosaukumi, kas neko sliktu nedara. Un tas taču maksāšot baigo naudu, bet naudas mums nav, jo esam mazi un nabadzīgi.
Līdzīgi iepriekš bija arī ar Puškina pieminekli, kuru pagājušā gada maija nogalē beidzot aizvāca. Un vēl izteiktāk tas iepriekš bija ar okupantu pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Ikreiz, kad Rīgā vai citviet Latvijā tiek norauta podā kāda okupācijas laiku palieka un krievijas atrauga, daļu sabiedrības tas sāpīgi satrauc.
Atceros, savulaik lasīju kādu diskusiju, kurā krieviski domājošs Latvijas iedzīvotājs dalījās savās pārdomās par ļaunumiem, kurus latvieši nodarījuši krievvalodīgajiem. Tur bija vairākas lietas, kuras viņš uztvēra kā tā saucamo rusofobiju. Viena no tām bija fakts, ka savulaik no visām ielu nosaukumu plāksnītēm noņemti uzraksti kirilicā. Jā, lūk, – svešvalodas aizvākšanu no māju numurzīmēm uztvēra burtiski kā personīgu aizskārumu un pāridarījumu.