Marta sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins Sočos tikās ar Pasaules jaunatnes festivāla dalībniekiem. Atbildot uz Beļģijas pārstāvja jautājumu, viņš sacīja: “Beļģija kā neatkarīga valsts pasaules kartē parādījās, lielā mērā pateicoties Krievijai un tās nostājai.” TVNET faktu pārbaudes projekts “Faktomāts” nolēma noskaidrot, cik patiess ir šis apgalvojums.
Beļģija ieguva neatkarību 1830. gadā. Līdz tam mūsdienu karalistes teritorija bija daļa no Nīderlandes, kurai šīs zemes tika pievienotas 1815. gada Vīnes kongresa rezultātā. Tas arī noteica, ka valstu robežas Eiropā var mainīt tikai ar vadošo lielvaru — Lielbritānijas, Francijas, Austrijas, Austrijas, Prūsijas un Krievijas — kopīgu piekrišanu.
Tomēr 1830. gada septembrī Nīderlandes dienvidu daļā izcēlās sacelšanās: franču valodā runājošās (valoņu) un dienvidu holandiešu (flāmu) provinces pasludināja neatkarību. Pārrunas sākās pēc diviem mēnešiem Londonas konferencē, kas tika sasaukta pēc Nīderlandes karaļa Vilhelma I lūguma.
Tiesa, pirms tā notika, piecas lielvalstis jau izteica viedokli. Francija, kurā tajā pašā gadā notika revolūcija, kas izbeidza Burbonu dinastiju, ne tikai atbalstīja beļģu vēlmi pēc suverenitātes, bet arī solīja nepieļaut nekādus mēģinājumus apspiest sacelšanos. Lielbritānija ieņēma līdzīgu nostāju, kamēr Austrija vilcinājās.
Savukārt Prūsija un Krievija stingri iebilda.
Vēl jo vairāk, imperators Nikolajs I bija gatavs nosūtīt uz Beļģiju soda ekspedīciju, ko vadīja viņa brālis lielkņazs Konstantīns. Pēc vicekanclera Karla Neselrodes oktobra ziņojuma imperators uzrakstīja šādu rezolūciju:
"Es tur vēlos uzvarēt nevis Beļģiju, bet gan vispārēju revolūciju, kas pakāpeniski un ātrāk, nekā domājams, draud mums pašiem, ja visi redzēs, ka mēs trīcam tās priekšā."
Oktobra beigās Nikolajs I rakstīja Neselrodem, ka viņam jāsagatavo nota Lielbritānijas un Francijas valdībai par Krievijas apņēmību apspiest Beļģijas sacelšanos ar militāriem līdzekļiem.
Paralēli imperators informēja kara ministru grāfu Aleksandru Černiševu, ka karagājiens jāsāk nekavējoties: “Depešas, ko es tikko saņēmu, ir tādas, ka ir nepieciešams nekavējoties veikt pasākumus mūsu gājienam.”
Novembrī viņš joprojām bija pilns vēlmes apspiest revolūciju. “Tagad vairāk nekā jebkad agrāk esmu pārliecināts, ka vienīgais veids, kā novērst karu, ir parādīt visu valstu jakobīņiem, ka mēs no viņiem nemaz nebaidāmies,” Nikolajs I rakstīja savam sūtnim grāfam Ivanam Dibičam.
Tobrīd Krievija bija praktiski vienīgā, kas vēlējās apspiest revolūciju otrā Eiropas pusē. Prūsija, baidoties no kara ar Lielbritāniju, bija gatava nosūtīt uz Beļģiju ne vairāk kā 25 000 karavīru, bet Nikolajam I nebūtu laika atbalstīt sabiedroto.
Turklāt situācija Polijā, kas tolaik bija Krievijas impērijas sastāvā, saasinājās: Varšavā jau kopš oktobra gatavojās sacelšanās. Piemēram, skrejlapās tika aicināts izraidīt cara vietvaldi lielkņazu Konstantīnu, kuram, kā minēts iepriekš, bija plānots uzticēt Beļģijas revolūcijas apspiešanu.
Rezultātā neilgi pirms Londonas konferences sākuma Krievija pārliecinājās, ka nevarēs palīdzēt Nīderlandes karalim. Tāpēc 1830. gada 20. decembrī vienojās ar citām lielvalstīm atzīt Beļģijas neatkarību.
Tādējādi var secināt, ka Beļģija ieguva neatkarību nevis pateicoties, bet gan par spīti Krievijas oficiālajai nostājai.
Nikolajs I vairākkārt grasījās ievest karaspēku un apspiest revolūciju. Faktiski imperators piekrita atzīt valsts neatkarību citu lielvaru spiediena un nelabvēlīgo iekšzemes apstākļu dēļ.
