/nginx/o/2024/03/28/15970540t1h8187.png)
1960. gada martā trīs pusmūža sievietes no Čikāgas piepilsētas iznāca no meža namiņa Stārvdrokas parkā pie Ilinoisas upes, lai dotos pirmajā pārgājienā no plānotā četru dienu ceļojuma. Dzīvas atpakaļ viņas neatgriezās. Tā ir viena no ASV neatrisinātajām mistērijām.
50 gadu vecā Mildreda Lindkvista, 47 gadus vecā Frānsesa Mērfija un 50 gadus vecā Lilliana Etinga bija labas draudzenes un regulāri kopā mēdza apmeklēt vienu un to pašu prezbiteriāņu baznīcu. Tieši tāpēc viņas arī izlēma kopā doties atpūtā uz vienu no Ilinoisas populārākajām atrakcijām – Stārvdrokas parku.
Vēl bija ziema, un slavenā parka teritoriju bija nupat pārklājusi plāna sniega sega. Parks bija labi zināms ar saviem sasalušajiem ūdenskritumiem un iespaidīgajiem kanjoniem, tāpēc draudzenes ar nepacietību devās ceļā, neskatoties uz saltajiem laikapstākļiem. Sievietes dzīvas mājās vairs neatgriezās.
Dokumentālajā seriālā “Stārvdrokas parka slepkavības” (Murders at Starved Rock), kas skatāms LMT Viedtelevīzijā, skatītājs var iepazīties ar notikumiem pirms un pēc nozieguma, kas joprojām ir viena no Amerikas neatrisinātajām mistērijām. Vairākas dienas pēc sieviešu došanās pārgājienā tuvu vienai no galvenajām parka takām tika atrasti viņu nedzīvie ķermeņi. Sievietes bija nosistas ar trulu priekšmetu un noguldītas rindā uz muguras. Daži drēbju gabali viņām bija norauti, bet kājas bija plaši atplestas. Divas sievietes bija sasietas ar baltu auklu.
VIDEO: DOKUMENTĀLĀS FILMAS KACEKLIS
Zināms, ka dienā, kad sievietes devās ceļā, izcēlās sniega vētra, kas ātri pārņēma ieleju, iznīcinot lielāko daļu potenciālo pierādījumu, piemēram, pēdu nospiedumus, pirkstu nospiedumus un asinis. Izmeklētājiem līķus nogādājot morgā, ziņas par šokējošajām slepkavībām jau pāršalca visu reģionu. Sākās slepkavas medības.
Seriālā uzskatāmi parādīta slepkavību ietekme uz Ilinoisas upes ielejas reģionu, sievietēm, ģimenēm un Česteru Vēgeru – vīrieti, kurš tika vainots šo sieviešu slepkavībā, ieslodzījumā par to pavadīja 60 gadus un pirms dažiem gadiem tika atbrīvots.
Stāsts arī koncentrējas uz Deividu Rakuliju, ievērojamu frizieri un uzņēmēju, kura tēvs bija prokurors un 1961. gadā palīdzēja Vēgeru iesēdināt cietumā uz mūžu. Rakulijs min, ka šī lieta viņa dzīvi pamatīgi "izkrāsoja".
Vēgera atbalstītāju grupa “Čestera Vēgera draugi” (Friends of Chester Weger) ir pārliecināti, ka Vēgers, kurš slepkavību laikā strādāja par trauku mazgātāju namiņā, kur palika nogalinātās sievietes, tika piespiests atzīties. Viņi minēja, ka Vēgers bija augumā neliels divu bērnu tēvs, nevis jucis ļaundaris, kurš neizdevušās laupīšanas laikā ar sasalušu koka zaru spētu nosist trīs sievietes.
Vēgera vaina tika balstīta uz viņa iepriekšējām nesaskaņām ar likumu un viņa pieeju namiņa virtuvei, no kurienes, kā domāja policija, bija paņemta baltā aukla, ar kuru bija sasietas divas sievietes. Tajā pašā laikā namiņa īpašnieka dēls īsi pēc slepkavībām tika steigšus aizsūtīts uz Grieķiju un vēlāk izdarīja pašnāvību. Pats šokējošākais gan ir tas, ka štata prokurors un divi viņa izvēlētie izmeklētāji, kas izmeklēja šīs slepkavības, par šīs lietas “atrisināšanu” saņēma brangas prēmijas.
Visbeidzot ir fakts, ka visus 60 cietumā pavadītos gadus Česters Vēgers palika pie tā, ka ir nevainīgs. Tiesa, pirmstermiņa atbrīvošana viņam tika liegta virkni reižu, līdz beidzot 2019. gadā tā tika atļauta un 2020. gada februārī Vēgers iznāca no cietuma kā brīvs cilvēks.
Lai arī joprojām nav skaidrs, vai Vēgers tiešām bija nevainīgs, tomēr šajā dokumentālajā filmā uzskatāmi atklāts, kas laika gaitā var notikt ar patiesību, kuru mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim.
