Noskaties Kurus cilvēkus uz Eiroparlamentu sūtītu reģionos un kā partijas tur vērtē savas pozīcijas?

Foto: Ekrānuzņēmums no video

Eiropas parlamenta vēlēšanu rezultāti kārtējo reizi akcentēja reģionālās atšķirības Latvijā. Ar savu īpaši atšķirīgu situāciju atkal izceļas Latgale, taču arī citos Latvijas novados dažādība iezīmējas. Lai vēlētāju izvēles atspoguļotu uzskatāmāk, Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” aprēķinājis, kurus Latvijas pārstāvjus Latvija sūtītu uz Eiropas parlamentu, ja visa Latvija balsotu kā atsevišķi vēlēšanu apgabali.

Tie paši cilvēki deputātu sarakstā paliktu tikai balsojumā pēc Rīgas parauga. Lai gan – mainītos secība. Piemēram, ja Nils Ušakovs Eiroparlametā iekļuva ar otro zemāko rezultātu, Rīgā “Saskaņa” dabūja trešo lielāko balsu skaitu.

Savukārt, ja visi balsotu kā Vidzemē, Kurzemē vai Zemgalē, starp deputātiem vispār nebūtu Ušakova. Līdz ar to vakantais krēsls Vidzemē un Zemgalē tiktu Inesei Vaiderei no “Jaunās vienotība”, bet Kurzemē – kā trešajai Nacionālās apvienības pārstāvei Inārai Mūrniecei, jo turklāt, Kurzemē Nacionālās apvienība apsteidza “Jauno Vienotību”.

Bet, ja visa Latvija balsotu kā Latgale, izgaismotos vēl lielākas atšķirības ar kopējiem Latvijas rezultātiem. Tur Ušakovs Eiroparlamentā tiktu ne vien kā pirmais, bet kopā ar Olgu Petkeviču, kuru īpaši atbalsta Daugavpilī. Bet Nacionālajai apvienībai būtu viens, nevis divi mandāti. Deputātu vidū būtu arī “Stabilitātei!” kandidāts Ņikita Piņins, savukārt nebūtu neviena “Progresīvo” pārstāvja.

Partijas lielākoties šīs atšķirības reģionu griezumā vēl īsti nav gatavas komentēt, jo rezultātu analīzi vēl veic. Arī Nacionālā apvienība, kura gan cerēja uzvarēt visā Latvijā, vēl tikai analizēšot, kāpēc tieši tāds vai citāds iznākums katrā vietā. Apvienības valdes locekle Ināra Mūrniece, kura arī pati kandidēja vēlēšanās, spriež:

“Iespējams, ir jānovērtē, cik aktīvas ir bijušas arī partiju nodaļas – gan tiekoties ar vēlētājiem, gan mudinot iet balsot.”

Tikmēr Nils Ušakovs dramatisko “Saskaņas” situāciju trijos Latvijas apgabalos, kur neizdevās sasniegt pat 5%, vērtē kā loģisku iznākumu, jo arī aģitācijā šiem reģioniem veltīja mazāk uzmanības. “Es neteiktu, ka tā ir bijusi taktika, kuru mēs brīvprātīgi izvēlējāmies,” viņš saka un atzīst: “Tā bija taktika, kuru mums vajadzēja izvelēties. Mums ir pietiekami ierobežoti resursi. Mums ir krīze partijā. Līdz ar to mēs koncentrējāmies tur, kur mēs varējām parādīt rezultātus. Mēs tāpat, ar tikpat lielu atdevi strādātu Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē, bet to mēs darīsim nākamajos gados – 25. un 26. Šajā gadā mums vajadzēja atkopties.” Saskaņa lielākos resursu veltījusi Rīgas, kā arī Latgales vēlētāju pārliecināšanai, un Latgalē arī guva lielākos panākumus.

Latgalē vēlēšanu rezultāti kopumā apliecina jau ierasto nosliekšanos par labu partijām, kas mērķē uz krievvalodīgo auditoriju. Bet partijas, kas no tā zaudē, to tiecas skaidrot gan ar informatīvās telpas sašķeltību, gan ekonomisko situāciju. Vienlaikus atšķirības esot arī loģiskas. “Jaunās Vienotības” pārstāvis Jānis Reirs saka:

“Latvijai nevajadzētu būt vienādai visur. Un, protams, ir atšķirības gan etniskās, gan ienākumu ziņā, ļoti daudz visādas atšķirības. Un es domāju, ka ir normāli, ka ir šādas atšķirības, jo tās pašas ostas pilsētas ir tikai trīs lielās, un tur ir pavisam citas iespējas, ekonomiski attīstīt reģionu.”

Partijā “Progresīvie” gan secina, ka Krievijas tuvums Latgalē šobrīd ir galvenais dienaskārtības jautājums un jāsaprot – ko ar to darīt. Partijas valdes locekle Mairita Lūse secina, ka Latgalē cilvēki Krieviju jūt krietni tuvāk, nekā mēs šeit Rīgā.

“Viņi to jūt gan kā apdraudējumu, gan arī ierastā dzīvesveida, kas līdz šim nozīmēja braukšanu uz Krieviju, produktu vešanu no Krievijas apdraudējumu. Tas ir cilvēkiem tepat kaimiņos un viņi jūt, ka viņiem šis ceļš tagad ir nogriezts. Viņi reizē jūtas apdraudēti un ierobežoti, un šīs abas divas sajūtas, tās ir jālīdzsvaro,”

saka Lūse.

Latgales iedzīvotāji arī runājot ar žurnālistiem gan pauda, ka daudzas partijas aģitācijas laikā nemaz tur īsti nav manītas. Pašās partijās apgalvo pretējo – uz Latgali braukuši. Turklāt plānojot tur savu klātbūtni palielināt arī turpmāk. “Jā, ir potenciāls Latgalē, ir ļoti aktīvi jāstrādā Latgalē, un šādi tādi pirmie soļi no partijas puses jau ir sperti,” saka Mūrniece, gan neatklājot, kā tieši Nacionāla apvienība plāno uzrunāt vairāk cilvēku šajā Latvijas daļā.

Arī pašā Latgalē situācija gan atšķiras. Daugavpilī partijas, kas pārvarējušas 5% barjeru, visas, izņemot “Jauno Vienotību”, lielā mērā balstās uz krievu valodā runājošo vēlētāju (“Saskaņa” – 35,81%, “Latvija pirmajā vietā” – 11,43, “Stabilitātei!” – 10,35%. “Jaunā vienotība” – 7,68%, “Suverēnā vara” – 7,01%, “Centra partija” – 6,68%”). Tikmēr Rēzeknē otrajā vietā ir Nacionālā apvienība. Bet līderpozīcijās ir nevis Saskaņa, bet “Latvija pirmajā vietā”, kas neilgi pirms velēšanām tur paziņoja par sadarbību ar bijušos mēru Aleksandru Bartaševiču. “Mums ir tieši tādi paši plāni pa visu Latviju,” par šādu apvienošanos ar vietējiem politiķiem, īpaši nākamo vēlēšanu kontekstā, saka LPV valdes loceklis Edmunds Zivtiņš. Pārējā Latvijā šai partijai gan veicās sliktāk, un arī kļūdas tā vērtēšot. Taču kopumā rezultāts esot, jo mandāts iegūts.

Tas savukārt neizdevās partijai “Stabilitātei!”, kurai Latgale izrādījās vienīgais bastions ar kaut cik vērā ņemamiem panākumiem. Vidzemē un Zemgalē balsu skaits pat nesasniedza vienu procentu. Partijas vadītājs uzskata, ka liela loma bijusi kandidātu izvēlei, jo Eiroparlamenta vēlēšanas esot līderu vēlēšanas. “Es zinu, ka es riskēju, bet es turpināšu to darīt. Es neķeršos pie vecajiem atpazīstamajiem vēžiem, lai garantētu savam politiskajam spēkam turpmāko dzīvi. Ja jaunas sejas un jaunie politiķi nebūs pieprasīti Latvijā, tad arī es nebūšu pieprasīts un tad arī man nāksies aiziet uz vēsturi,” norāda partijas līderis Aleksejs Rosļikovs.

Jāatgādina, ka Latgale izcēlās ne vien ar atšķirīgu rezultātu, bet arī ar izteikti zemāku vēlētāju aktivitāti. Un, kamēr vienas partijas, piemēram, “Saskaņa” un “Latvija pirmajā vietā” to izceļ kā problēmu, citas – īpaši necilā.

Sociologs, socioloģisko pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš secina, ka tam var būt loģisks pamatojums, kāpēc partiju pozīcijas atšķiras. “Protams, tie, kuri vairāk cer un paļaujas uz krievvalodīgo balsīm, tad tiem ir problēmas, bet otram flangam tas savukārt ir ieguvums. Teiksim, ja neviens no tā flanga nebūtu aizgājis, tad patiesībā viņiem būtu vēl labāki velēšanu rezultāti. Ja tā – vai tad mums tur vajadzētu kaut ko darīt, kaut ko veicināt? Tieši otrādi! Mums vajadzētu pielikt savu darbu, lai ideālā gadījumā neviens no mūsu konkurentu atbalstītājiem neaizietu un nenobalsotu. Nu, mēs varam strīdēties, cik tālu tas ir tādas nobriedušas demokrātijas pārstāvju pārspriedumiem, bet nu mēs zinām, ka reālā politika, diemžēl, kaut kādā šādā veidā strādā,” secina Kaktiņš.

Aktuālais šodien
Svarīgākais