:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2025/01/13/16592729t1h92cd.jpg)
“Varbūt mums jādara kā Izraēlā, kur katram vecim, kas pats savām kājām var līdz podam aiziet, mājās ir triecienšautene un reizi gadā jāiziet apmācību kurss?” provocējoši jautā mikroķirurgs Olafs Libermanis. Kopā ar dakteri Mārtiņu Malzubri viņš kopš pilnmēroga kara sākuma regulāri dodas uz Ukrainu, lai ārstētu karavīrus un civiliedzīvotājus. Par izcilo darbu un pašaizliedzību abi apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Lai gan Libermanis mikroķirurģijā darbojas vairāk nekā 40 gadus un ir viens no Latvijas mikroķirurģijas aizsācējiem, pirms kara viņam ārstu aprindās bija disidenta slava. Savulaik viņš kritizēja “rijīgo sistēmu”, ar naudas pelnīšanu pārņemto kolēģu paviršību un atrada savdabīgu biznesa nišu - viņš tiesas prāvās palīdz no ārstu kļūdām cietušiem pacientiem piedzīt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda. Vienlaikus viņš izveidoja Brūču klīniku, bet šobrīd Latvijā strādā maz, jo “Ukrainai vairāk vajag”.
Otrajā kara gadā militārās medicīnas apmācības kurss tika ieviests gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā. Vai ar to pietiek un cik lielā mērā ārstiem vajadzētu orientēties uz pieredzes gūšanu militāra bruņota konflikta apstākļos?