/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
/nginx/o/2025/04/30/16810210t1h2697.png)
/nginx/o/2025/04/30/16810268t1h1cef.png)
/nginx/o/2025/04/30/16810696t1ha9cd.jpg)
Tā kā Amerikas apņemšanās garantēt savu Eiropas sabiedroto drošību ir kļuvusi ārkārtīgi apšaubāma un tādas revizionistiskas lielvaras kā Ķīna un Krievija kļūst arvien drosmīgākas, Eiropas Savienība pūlas stiprināt spēju sevi aizsargāt. Taču šos centienus var izjaukt fundamentāls paradokss: lai gan eiropiešiem ir svarīgs miers, viņiem lielākoties trūkst apņēmības par to cīnīties.
Tradicionālais “ieroči pret sviestu” modelis, kas drošības un sociālās labklājības izdevumus definē kā absolūti pretējas izvēles iespējas, ir ne tikai šķeļošs, bet arī fundamentāli kļūdains. Ieguldījumi aizsardzībā ne tuvu nesamazinātu Eiropas ekonomisko labklājību, bet gan būtu spēcīgs izaugsmes un labklājības dzinējspēks.
ES aizsardzības nozarē jau šobrīd ir nodarbināti vairāk nekā 500 000 cilvēku, un tās apgrozījums ir vismaz 150 miljardi eiro gadā.