Faktomāts ⟩ Vai ūdenim ir atmiņa? Vai no mums slēpj gaidāmos karus par ūdeni? Pārbaudām Brieža izteikumus (24)

Vai ūdenim ir atmiņa?

Papildus apsūdzībām cenzūrā, kuras Briedis veltīja viņam adresētajiem pārmetumiem par atteikšanos atzīt Vladimira Putina atbildību par iebrukumu Ukrainā, pazīstamais bokseris atkārtoja sen zināmu pseidozinātnes teoriju par ūdens “atmiņu” – ūdens esot šķidrums, kas spēj saglabāt informāciju par vielām vai ietekmēm, kurām tas bijis pakļauts, pat pēc tam, kad šo vielu tajā vairs nav. Un vēl arī mainīt savu struktūru skaņu – piemēram, mūzikas vai lūgšanu – ietekmē.

“Kad tu turi plaukstās ūdeni un sāc skaitīt lūgšanu, tas maina savu struktūru. Tas ir zinātniski pierādīts, nevis manis izdomāts. (..) Pat fiziķi, manuprāt, ir pierādījuši, ka ūdens pats par sevi ieraksta informāciju,” raidierakstā sacīja sportists.

Šādas teorijas ir zināmas jau vairākus gadu desmitus (īpaši pateicoties pseidozinātniskajai homeopātijai un japānim Masaru Emoto) un visu šo laiku ir bijušas zinātnisku diskusiju objekts. Taču iegūt pārliecinošus pierādījumus par “ūdens atmiņu” nav izdevies, un jau veiktie eksperimenti izraisa skepsi un aicinājumus veikt neatkarīgu pārbaudi – piemēram, par to kopīgā publikācijā raksta Henrijs Ivaņickis, Aleksandrs Dejevs un Jevgeņijs Hižņaks.

Tāpat zinātnieki ir vienisprātis: lai gan mūzika un lūgšanas spēj uzlabot cilvēka pašsajūtu, to spēja ietekmēt ūdeni ir vienīgi skaista leģenda – to apstiprina amerikāņu neirologs, Jēlas universitātes medicīnas docents Stīvens Novella. Patiesības labad jāatzīmē, ka blogeri Victor Logic var paslavēt par to, ka intervijas ierakstā īslaicīgi parādījās titri, kuros bija atzīmēts, ka teorija par ūdens “atmiņu” ir apšaubāma.

Ūdens kari

Intervijas turpinājumā ūdens tēma pārauga Brieža biedējošās prognozēs par gaidāmo karu par dzeramo ūdeni. “Drīz pasaulē kopumā būs problēmas ar ūdeni. Drīz būs kari par ūdeni. Viņi par to vienkārši nerunā,” sacīja sportists, piebilstot, ka Latvijai varētu rasties ļoti izdevīga iespēja pārdot dzeramo ūdeni, piemēram, Saūda Arābijai.

Teorētiski šāda prognoze varētu šķist pārliecinoša – cilvēka uzturam piemērotais dzeramais ūdens patiešām veido salīdzinoši niecīgu daļu no kopējiem ūdens krājumiem uz zemes, bet klimata pārmaiņas, kā arī iedzīvotāju skaita pieaugums situāciju tikai pasliktina.

Tomēr zinātniskās publikācijas neatbalsta šo teoriju vai arī aicina uz veselīgu skepsi. Piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (MIT, viena no prestižākajām izglītības iestādēm ASV un pasaulē) jau 2011. gadā nāca klajā ar publikāciju par šo tēmu, kurā teikts, ka politiķu, žurnālistu un nevalstisko organizāciju regulāri izteiktajām prognozēm par neizbēgamiem kariem par ūdeni ir apšaubāms teorētiskais pamatojums un trūkst empīriski nostiprinātu pierādījumu.

“Kā zina katrs skolēns, ūdens ir atjaunojams resurss,” raksta Glāzgovas Universitātes profesori Asits K. Bisvas un Sesīlija Tortadžada izdevumā International Journal of Water Resources Development. "Ūdenim nav tādu īpašību kā naftai, dabasgāzei vai akmeņoglēm, kas pēc izlietošanas sadalās dažādās sastāvdaļās un nav atkārtoti izmantojamas. Atšķirībā no šiem resursiem notekūdeņus var attīrīt un izmantot atkārtoti.

“Ar pareizu pārvaldību šo procesu var turpināt bezgalīgi. Tādējādi atjaunojamā ūdens daudzums konkrētā valstī nav nozīmīgs rādītājs.”

Brieža teorijai nevar atrast arī kādus vēsturiskus precedentus. Ašoks Sveins (Ashok Svein) no Upsalas Universitātes raksta, ka “pēdējā laikā pasaulē bijuši vairāki starpvalstu strīdi par upju sadali, taču gandrīz visi tie nav pārsnieguši asinsizliešanas slieksni,” un lielākā daļa strīdu ir atrisināti ar vienošanos.

Acīmredzams piemērs: strīds starp Indiju un Pakistānu par Indas upes ūdeņiem, kas pats par sevi noveda nevis pie bruņota konflikta, bet gan pie 1960. gada Indas ūdeņu līguma noslēgšanas. Tomēr ūdens trūkuma faktors reģionā patiešām var kļūt nozīmīgs konvencionāla kara gadījumā.

Tādējādi konflikta novēršanas atslēga ir efektīva ūdens resursu pārvaldība un starptautiski nolīgumi.

Nīderlande un marihuānas dekriminalizācija

Briedis sarunā pievērsās vēl kādai tēmai un norādīja, ka Nīderlandē gandrīz nav slepkavību un kautiņu, jo marihuāna ir dekriminalizēta. “Puiši man ir stāstījuši, ka Holandē, kur lieto marihuānu, gandrīz nav slepkavību un kautiņu, jo marihuāna nomierina,” teica bokseris.

Ja var ticēt pētījumiem, arī tas neatbilst patiesībai. Daži pierādījumi liecina, ka, dekriminalizējot vai legalizējot marihuānu, nedaudz samazinās atsevišķu vardarbīgu noziegumu skaits, taču šī ietekme uz noziedzības līmeni ir neviennozīmīga un atkarīga no konteksta. Atsevišķos gadījumos noziedzības situācija ir pat pasliktinājusies.

Sāksim ar situāciju nevis Nīderlandē, bet gan ASV (kur vairāk nekā puse štatu ir legalizējuši medicīnisko marihuānu, bet mazākās devās ir legalizējuši arī marihuānu izklaides nolūkiem). Dažos pētījumos ziņots par konkrētu noziegumu – slepkavību, laupīšanu un smagu uzbrukumu – skaita samazināšanos, taču samazinājums šajos gadījumos nebija ne dramatisks, ne vispārējs (statistiskās atšķirības nav būtiskas).

Turklāt organizētā noziedzība, kas saistīta ar narkotiku, tostarp marihuānas ražošanu un tirdzniecību, joprojām ir nopietna problēma Nīderlandē, it īpaši reģionos, kas robežojas ar citām valstīm, un lielākajās ostās.

“Nīderlande ir slavena ar savām kafejnīcām, tāpēc lielākā daļa cilvēku domā, ka marihuāna šeit ir legāla. Tomēr tas tā nav, tā vienkārši ir dekriminalizēta. Kofīšopiem ir atļauts pārdot nelielu daudzumu marihuānas, bet tie nevar to legāli iegādāties. Iestādes iegūst narkotikas nelegāli, kas rada labvēlīgu augsni organizētajai noziedzībai,” saka Robins Hofmans, krimināltiesību un kriminoloģijas asociētais profesors Māstrihtas Universitātē Nīderlandē.

Tomēr labvēlīgo noziedzības situāciju drīzāk var skaidrot ar vairāku faktoru kombināciju: augsts izglītības un dzīves līmenis, sociālā drošība, efektīva policijas darbība, pilsētu plānošana un iecietības kultūra.

Projektu “Faktomāts” jeb “Truth Flash” atbalsta Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF). Pilna atbildība par jebkādu EMIF atbalstīto projektu saturu gulstas uz šī satura autoru(-iem), un šis saturs var nesakrist ar EMIF un fonda partneru – Kalusta Gulbenkiana fonda un Eiropas Universitātes institūta – pozīciju.