Video ⟩ Diasporas skola “Saulgriezīte” Īrijā nosvinējusi 20 gadu jubileju

Jubilejas svinībās visi kopīgi atcerējās skolas vēsturi, dalījās atmiņās un emocijās, kas ar to saistītas, un gandrīz ikvienā stāstā tika minēts Ritmas vārds. Viņa ar nelielu pārtraukumu “Saulgriezīti” ir vadījusi kopš tās dibināšanas brīža, bet skolas audzēkņu vidū ir bijuši gan viņas bērni, gan mazbērni. Meita Kristīne ir bijusi mammas balsts kopš pirmās dienas Saulgriezītē un vēl pirms tam.

Kristīne Silava atceras: “Mamma teica, viņai jādodas uz interviju pie tā laika LBĪ vadītāja Jāņa Kargina, uz Westin hoteli, kā tagad atceros. Mamma teica: “Meit’, brauc līdzi! Zin’ kā, kādi tie jautājumi būs, nu svarīgs tas amats – skolotājs!” Es atceros, ka mamma bija tik ļoti uztraukusies, bet es zinu, ka tas bija vienmēr viņas aicinājums, tā bija viņas iekšējā sirdsbalss, kas vienmēr sauca būt ar bērniem, būt par latvisko, mācīt ģimenes siltumu, Latvijas tradīcijas.

Mēs tikko bijām ieradušies uz dzīvi Īrijā, tas viss likās kā ļoti ļoti liela saikne, ar Latviju tas saistīja, tas, ka to latviskuma sajūtu var iegūt arī šeit, Īrijā. Tas bija tāds – ouuu, tiešām?

Pirmos gadus jau bija tā, ka mana jaunākā meita, kurai tagad ir 18, sāka iet pamazām ar manu māsu, kurai šogad paliek 22. Viņas bija vienas no pirmajām Saulgriezītes studentēm, kas tur mācījās. Tad tas viss tā vienkārši aizgāja – tā jau bija kā ģimenes tradīcija. Saulgriezīte bija kā ģimene.”

Noslēdzot savu darbību Saulgriezītē, Ritma atzina, ka, darot šo sirdsdarbu 20 gadus, viņas lielākais dzinulis ir bijusi mīlestība pret Latviju un ģimene.

Ritma Prokopčenko: “Tā noteikti ir mīlestība pret Latviju, jo, esot Latvijā vienmēr kaut kā pievēršas skatiens visam latviskajam. Un man liekas, ka otrs ir, ka mani bērni un mazbērni ir tas, kas man lika neapstāties, dot tālāk. Tagad jau bērni ir izauguši, mazbērni jau būs pabeiguši skolu. Man liekas, ka tas bija pats par sevi saprotams, ka man tur bija jābūt un man bija jādod tas, ko es varēju dot. Es varēju dot latvietību, es varēju mācīt.”

Saulgriezīte ir viena no tām Eiropas skolām, kas no Latviešu valodas aģentūras saņem finansiālo atbalstu, un tas ļoti palīdz nodrošināt darbības ilgtspēju. Ritma atzīst, ka papildu administratīvais slogs, ko uzliek atskaitīšanās par to, ir bijis viens no grūtumiem, kas pieredzēti, vadot skolu.

Ritma stāsta: “Pēdējie divi gadi ir bijis tā, ka drusku ir atvieglota mums kā skolu vadītājiem atskaišu nodošana. Bet nu iepriekšējos gados, es teikšu, ka es sēdēju pie datora un vienkārši lūdzu Dieviņu, lai es varētu aizpildīt to visu. Vienā gada man ar visiem pielikumiem un kopijām atskaite bija ap 90 lapas.

Grūtākais šajā visā laikā bija, lai cik dīvaini tas varbūt skanētu – atrast kopīgu valodu ar vecākiem. Līdz kaut kā mēs dabūjām šo kopīgo vilni, mums tiešām skolā viss aizgāja pilnīgi savādāk. Jo, ja nav savstarpējās sadarbības, un nav kopīga vienotība kaut kāda, tad nekas neaizies. Bet mums tas izdevās un man liekas, ka tas bija viens no tiem faktoriem.”

Inese Brila Saulgriezītei ir veltījusi 13 brīvprātīgā darba gadus un arī viņas nākamajā mācību gadā skolā nebūs. Skolotāja atzīstas, ka pati vēl īsti nezina, kā jutīsies bez tā, kas ir bijis nozīmīga viņas dzīves daļa.

Inese Brila: “Mēs visas meitenes tā kaut kā jutām, ka mums ir laiks iet. Kamēr skola ir tādā, droši vien, plaukumā. Mēs viņu esam pacēlušas ļoti labā līmenī. Iespējams, tas, ka es tagad pati mācos, es studēju childcare (bērnu aprūpi), es strādāju bērnudārzā. Ļoti, ļoti daudz ir jāstudē un es vairāk nevaru tā savienot, apvienot kā es varēju iepriekš.

Es nezinu, kā es jutīšos, jo šis ir mans sirdsdarbs. Viss, ko es šo gadu laikā esmu darījusi, tas ir mans sirdsdarbs. Es mīlu, ko es daru. Tāpēc es nezinu. Pagaidām es nezinu. Man liekas, ka tas nebeidzas, bet droši vien ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ka – laikam tomēr.”

Lianda Būmane arī ir viena no skolotājām, kura atvadījās no “Saulgriezītes” kopā ar savu meitu Luīzi.

Lianda stāsta: “ Kā skolotāja, es, man liekas, esmu no 2019./20. mācību gada. Pirms tam es vienkārši gāju palīgā, tā mani tur lēnām ievilka. Vienkārši viņa (Luīze) bija maziņa un es sapratu, ka skolotājas vienkārši netiek galā – katram bērnam rokas, kājas nomazgāt un visu pārējo. Tad es gāju iekšā klasē palīdzēt. Tad Elīna pārvācās uz Latviju un mani uzrunāja. Tā kā man ir skolotājas diploms, es piekritu.”

Viņas meita Luīze atzīst, ka ir mazliet bēdīgi, bet tā īsti vēl nezina, kā jūtas.

Lianda: “Ir saldsēri. Ir gan tā, gan tā. Es saprotu, ka kaut kas jauns nāks vietā droši vien. Un ir arī ļoti skumji, protams. Jo mēs esam ļoti kolosāls kolektīvs. Es domāju, ka mēs esam draugi uz mūžu.”

Eiropas Latviešu apvienības (ELA) izglītības referente Ilze Atardo šajā svētku reizē bija klāt un Ritmai Prokopčenko un pārējām skolotājām pasniedza ELA pateicības par darbu izglītības nodrošināšanā, par latviskās identitātes saglabāšanu ārpus Latvijas. Viņa atzina, ka, tāpat kā “Saulgriezīte”, arī citas diasporas skolas Eiropā turpina darboties, par spīti daudziem izaicinājumiem.

Ilze Atardo: “Eiropā situācija šobrīd ir stabila tai ziņā, ka tās skolas, kuras ir, tās attīstās, tās nesarūk, ar retiem izņēmumiem, kur nomainās skolotāji. Atsevišķās vietās ir bijis tā, ka skola, kad skolotāji aizbrauc prom, vai piedzimst bērniņi, tad pazūd. Tad atkal jāgaida nākamais vilnis. Bet es domāju, ka, neraugoties uz to, ka kovida laiks mums lika dažādus izaicinājumus, situācija ir tāda stabila.

Ir vietas, kur ir izaicinājums atrast bērnus, ir vietas, kur nenoformējas skolas tādēļ, ka nav tā kodola – tā viena vilcēja, vai divu, trīs vilcēju, kuri var un grib. Ir vietas, kur telpu trūkums vai telpu dārdzība vai attālumi ir izšķiroši. Mēs Eiropā esam tik daudz un tik dažādi, ka, manuprāt, katram tie izaicinājumi ir citi.

Lai arī, piemēram, finansējums, ko caur Latviešu valodas aģentūru un ELA piešķir Izglītības ministrija - tur samazinās to skolu skaits, kuras pieprasa un kurām piešķir finansējumu. Bet mēs zinām, ka ir skolas, kuras vienkārši izvēlas nepieprasīt šo finansējumu. Vai nu izmanto vēstniecību telpas un vecāki nosedz skolotāju ceļa izmaksas un materiālu iegādi. Vai arī tādēļ, ka tiekas retāk un nevar īsti nodrošināt stundu skaitu, izvēlas citā veidā piesaistīt finansējumu. Notiek viss kaut kas. Es droši zinu, ka notiek ļoti dažādi, ļoti inovatīvi, ar interesantiem pasākumiem, ar došanos mežā, ar sportošanu, ar dažādu mūsdienu tehnoloģiju apgūšanu. Mēs esam stabili. Nevar teikt, ka ar lielu izaugsmi, bet stabili.

Ja vien ir skolotājs, kuram sirds deg par latviešu valodu un Latviju, tad to iespēju kaut vai mazam pulciņam satikties atrod. Ja nav, tad gaida, kamēr uzrodas. “

Kristiāna Mindere ir tā, kura ir uzņēmusies turpmāk vadīt skolu “Saulgriezīte”. Kā tas visbiežāk notiek diasporas skolās, viņa vispirms uz to atveda divus bērnus, bet tagad ir gatava darboties, lai to, ko viņa kā mamma vēlas nodot saviem bērniem, saņemtu arī citi skolas audzēkņi.

Kristiāna:”Man ļoti ļoti gribētos, lai mani bērni arī māk runāt latviski, tad, kad viņi aug, kā pusaudži. Mēs bieži braucam uz Latviju un man ir liela vēlme, lai viņi varētu sarunāties arī ar saviem vecvecākiem. Mana vecmāmiņa ir vēl dzīva, tātad viņu vecvecmāmiņa, un tas ir ļoti svarīgi, ka viņi var kontaktēties. Un ne tikai valodas aspekts, bet, manuprāt, tas iedod arī daļu identitātes, tomēr arī to latvisko. Ir ļoti, ļoti viegli pakļauties un iekļauties vidē, kur šobrīd viņi ir, bet es tomēr gribu pastāvēt uz to, ka viņi arī zina, ka mums ir saulgrieži, dažādi citi svētki. Lai kaut kas viņiem paliek, lai arī tas nedominēs viņu dzīvē, bet lai kaut mazliet tas latviskais, ar ko es uzaugu, būtu arī ar viņiem.

Mums arī ir savdabīga domāšana, savdabīga pieeja. Mēs esam ļoti tuvu dabai, arī caur saviem svētkiem, piemēram Jāņiem. Mēs esam arī lielu dziedātāju tauta un lielu dejotāju tauta. Es gribētu, lai viņi tā arī to izjūt dvēselē un tā kā nes to tālāk.

Sveicēju, dāvanu, ziedu un novēlējumu “Saulgriezītei” jubilejas reizē bija daudz. Rudenī jaunā vadības un skolotāju komanda sāks veidot savu stāstu skolas vēsturē, turpinot savu priekšgājēju iesākto – latviešu valodas, tradīciju un mīlestības pret Latviju nodošanu bērniem un jauniešiem Zaļajā salā.

Ritma Prokopčenko: “Nu ir tas mirklis pienācis. Skola jau ir it kā nodota. Kāda sajūta? Sajūta ir tāda, it kā liels akmens būtu kaut kur nokritis. Bet, tai pašā laikā, ir mazliet tāda satraukuma sajūta, kā tur ies uz priekšu. Bet es domāju, ka būs labi.

Jaunajai komandai? Noteikti mīlestību. Mīlestību pret to, ko dara, jo, ja nebūs tās mīlestības, kas nāk no sirds, tad bērni to nesaņems pretī. Es novēlu izturību, es novēlu, lai viss izdodas un Saulgriezīte vēl ilgi ilgi aug pret sauli.”

Inese Brila:” Izturību, sadarbību, izveidot komandu, kas ir ļoti, ļoti svarīgi. Mūsu gadījumā mums bija tik superīga komanda, ka labāku nevar vēlēties, man tā liekas. Klausīties vienam otrā, nepārspēt vienai otru, ļaut darīt, ka katra prot vislabāk. Tā arī bija mūsu komandā.”

Ilze Atardo: “Man tādā ziņā liels prieks par “Saulgriezīti,” kur šī esošā komanda ir veiksmīgi izaudzinājusi sev nākošos sekotājus un tiešām labas iestrādnes turpināsies.

Man tiešām ar Ritmu klātienē satikties ir sanācis maz, bet man vienmēr ar viņu sazvanoties vai sarakstoties ir gribējies smaidīt. Man šķiet, un to šodien lieliski pierādīja gan vecāku uzgājiens, gan visi bērni, kuri uzstājās, ka šajā skolā sirsnība un smaids, un labestība ir atslēgas vārds. Un es esmu pārliecināta, ka arī jaunajai komandai tas būs jau iegūlies viņu DNS, lai nākamajā desmitgadē to turpinātu. To es viņiem novēlu.” 

Autore: Inguna Mieze, portāls baltic-ireland.ie

Video un montāža: Niklāvs Miezis

Materiāls tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu