:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
“Mana princese,” tā 16 gadus vecais Toms sauc Judīti, ja nesaka “mamma”. Pirms trim gadiem viņa paņēma aizbildnībā puiku ar funkcionāliem traucējumiem, kas bija nomainījis vairākas audžuģimenes. Viegli izsakoties, gāja traki: zilumi, iztukšota kredītkarte, klaiņošana. Tik un tā viņi ir atraduši viens otru. Varbūt tāpēc, ka Judītē ir “baigais pulveris” - bērnība trūkumā, divi gadi zivju cehā, divi meža darbos, trīs bērni, trīs vīri, doktorantūra plus psiholoģijas studijas, un vēl un vēl, vārdu sakot, ja man stāstītu - nenoticētu.
No laika, kad Judīte strādāja sociālajā dienestā, viņai spilgti atmiņā palicis viens gadījums. “Viss nāca gaismā, kad meitenes aizbēga uz krīžu centru. Pie mums atveda vienu no bērniem - puisīti. Par to, ka bērns naktī bija čurājis gultā, audžuvecāki viņam lika gulēt zemē melnajā miskastes maisā."