Pasauļu karš. Krievijai jābūt zaudētājai!

Piedāvāju atbildes uz 13 jautājumiem: kādēļ Krievija iebruka Ukrainā; vai visi krievi ir atbildīgi par karu Ukrainā; kā rīkoties, kad Putins draud ar atombumbām; vai Baltijas valstu apdraudējums 2014. gadā bija lielāks; kā dzīvosim turpmāk u.c., kas palīdzēs mums katram saprast savu vietu un lomu Krievijas karā pret civilizēto pasauli.

1. Kādēļ esam līdzatbildīgi par Krievijas karu Ukrainā

Krievijas karš Ukrainā 2014.–2022. gadā nav avantūra, tā ir mērķtiecīga un likumsakarīga Krievijas noziedzīgā režīma rīcība, sākums tam ir karš Čečenijā 1994.–1996., tai atkarojot neatkarību no Borisa Jeļcina vadītās Krievijas Federācijas. 1999./2000. sekoja atkārtots Krievijas iebrukums Čečenijā; pēc tam iebrukums Gruzijā 2008. gadā, iebrukums Ukrainā 2014. gadā un Sīrijas diktatora glābšana 2015.–2017. gadā. Vai mēs sodījām Krieviju par noziegumiem pret cilvēci? Nē, mēs ļāvām viņam turpināt. Ar šo faktu uzskaiti gribu uzsvērt, ka Vladimirs Putins ir pieredzējis oportūnists, bet noteikti nav aptracis megalomāns vai prātu izkūkojis marasmātiķis. Viņš ir autokrāts pie pilnas apziņas, kurš izdara loģiskus secinājumus un dusmīgi, bet paredzami reaģē uz pārliecinošu militāra spēka pretstāvēšanu, ko veiksmīgi dara Ziemeļatlantijas alianse (NATO). Tādēļ mūsu pretstāvēšanas pamatā Krievijai vienmēr jābūt preventīvai rīcībai, veselajam saprātam un kritiskai spriestspējai, jo trešais pasaules karš ir apzināta un labi izsvērta izvēle, nevis nenovēršamība. Arī kara noziedznieka Putina galvā.

Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmajās dienās bija cerība uz ukraiņu atkārtoti varonīgu pretošanos Krievijas okupantu karaspēkam, tomēr nebija nekādas pārliecības, ka Eiropas Savienība reaģēs vienbalsīgi, ātri, izlēmīgi. Šodien, tāpat kā pirms astoņiem gadiem, ukraiņi ir pamatoti pārliecināti par savu taisnību, bet Eiropas Savienība atkal pamodās tikai pēc fakta. Tādēļ mums pašiem īpaši svarīgi atkal un atkal reflektēt par savām kļūdām - samiernieciskā politika, kādu realizējām astoņus gadus kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014.gadā, bija nepārprotams signāls Putinam turpināt iesākto Krievijas impērijas “atjaunošanu”.

Faktiski tā ir mūsu alkatība, kas radīja pārliecību autokrāta galvā, ka "vēsture ir beigusies", ES demokrātijas ir aptaukojušās, tādēļ nekad vairs neziedos komfortablo pārticību kara šausmām – Nord Stream 2 izbūve un olimpiāde Sočos ir pāris piemēri mūsu samiernieciskajai politikai. Taisnības labad piebildīšu, ka Baltijas valstu un Polijas žurnālisti un politiķi bija retie starp ES valstīm, kas neloloja nekādas ilūzijas, tādēļ uzstāja uz plaša mēroga drastiskām sankcijām, lai sodītu Krieviju par 2014. gada iebrukumu Ukrainā. Mēs neticējām nevienam vārdam no Krievijas mutes, tikai darbiem, un tie runāja paši par sevi. Angela Merkele mūs kušināja, jo traucējām jaunu tirgu iekarošanai un peļņai.

Pamodiniet mani, kad sāksies karš jeb fakti pirms atbildēm

Krievijas karš Čečenijā 1994.–1996. ar mērķi neļaut tai atdalīties no Krievijas Federācijas. 1999./2000. gadā sekoja otrs iebrukums Čečenijā jau ar Vladimiru Putinu kā Krievijas Federācijas prezidentu, nolīdzinot Grozniju līdz ar zemi, pirms pasludināja uzvaru karā pret “teroristiem” (lasi – Kijivas scenārijs). Abi iebrukumi bija pilna mēroga karš ar daudziem desmitiem tūkstošu nogalinātu cilvēku, vairums civiliedzīvotāji. 2008. gada augustā Krievija iebruka Gruzijā, aizbildinoties ar Dienvidosetijas pašnoteikšanās tiesību pārkāpšanu. Minētā “republika” ir PSRS laikā iedzīts politisks ķīlis, revanšistu atriebība, ja vēlaties. Iesaldētās konfliktzonas ir ķīļi Azerbaidžānā, Armēnijā, Moldovā, kuru atbalstīšana un jaunu radīšana (Krima, Donbass Ukrainā) Krievijai kā PSRS noziedzīgā režīma mantiniecei ļauj manipulēt ar šo valstu teritoriālo nedalāmību, praktiski izslēdzot iespēju tām pievienoties ES un NATO.

Iebrukums Gruzijā bija pirmais mēģinājums pārbaudīt rietumvalstu nespēju sodīt Krieviju par noziegumiem pret cilvēci. 2014. gadā Kremla lojālista Viktora Janukoviča asiņainā agonija un sekojošā gāšana Putinam radīja ieganstu realizēt iebrukumu Ukrainā, izveidojot jaunu konfliktzonu Donbasa reģionā un galveno balvu - okupēt Krimas pussalu, izlabojot Hruščova “netaisnīgo” rīcību. 2015. gadā, spārnots savā nesodāmībā, Putins izglāba Sīrijas diktatoru no kara tribunāla vai drīzāk nolinčošanas, lai tā paša gada rudenī neslēptu prieku par Sīrijas iedzīvotājiem, kas miljoniem bēga uz drošo un pārtikušo Eiropu. Putina mērķis bija ieknābt ASV ietekmei Sīrijā, vienlaikus vājinot ES gribu un spēju pretoties Krievijas militārai ekspansijai Eiropā, ar to skaidri parādot, ka ES sankcijas nav ierobežojošs faktors. Savukārt Donalda Trampa kļūšana par ASV prezidentu autokrātam Putinam bija vēl viena dāvana, jo pārliecināja sagaidīt piemērotu brīdi savu noziedzīgo mērķu realizēšanai - demokrātijās valstu vadītāji nāk un iet, bet autokrāti un diktatori paliek. Iespējams, ka pandēmija bija neparedzēts šķērslis Krievijas noziedzīgajam režīmam iebrukt Ukrainā ātrāk, jo tagadējais ASV prezidents Džo Baidens ir Aukstā kara rūdīts diplomāts, kurš pieredzējis PSRS maldu taktiku, biedus un atomkara retoriku, tādēļ acīmredzami pārāks pretinieks Putinam par plastilīna populistu Trampu.

2. Kādēļ Krievija iebruka Ukrainā?

Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir atjaunot PSRS noziedzīgo režīmu, lai saglabātu savu darba vietu – prezidenta krēslu, jo iekšpolitiski agresīvā retorika 22 gadu garumā, represijas pret saviem iedzīvotājiem un informatīvās telpas slēgšana, pretnostatot demokrātijas krievu “vēsturiskajām tiesībām” aizstāvēt kaimiņvalstis, ir Krievijas režīma leģitimitātes vienīgais garants. Šodien vairums krievu no Putina neko citu arī negaida - loks ir noslēgts. Putinam ar Krievijas resursiem nepietiek, nepieciešama buferzona jeb PSRS analogs "ietekmes sfērām" ar satelītvalstīm, kas pakļautas iebiedēšanai un pastāvīgām represijām; tajā pašā laikā ekonomiski spēcīgas, lai subsidētu Krievijas militārās ekspansijas. Ukraina ir atbilstošs kandidāts, tādēļ mērķis ir (nu jau bija, neatkarīgi no kara iznākuma) pārvērst Ukrainu par zaudētu valsti, kurai nav tiesību, gribas un izredžu atkopties.

Otrs būtisks aspekts ir pakārtots Krievijas noziedzīgā režīma ilgtermiņa interesēm, kas sakrīt ar Putina “lielkrievijas” ambīcijām - bailes no krievu pamošanās un giljotīnas: ukraiņu un krievu saikne nav viennozīmīgi vērtējama, bet vēsturiski pietiekami cieša līdz pat 2022. gada kara sākumam, tādēļ ļaut Ukrainai kļūt par ekonomiski plaukstošu un brīvu valsti pēc pāris paaudzēm nozīmē nenovēršamo - atļaut krieviem salīdzināt: kādēļ ukraiņi drīkst, bet mēs ne? Kremļa saimnieku tas tracina, jo, nedarot neko, viņš riskē palikt “tikai” Krievijas prezidents, ar kuru pasaule rēķināsies tikpat, cik, piemēram, ar Itāliju, kas Krievijas noziedzīgā režīma acīs ir vāja un nespējīga, salīdzinot ar “viskrievijas” imperatoru un tā vasaļiem = Varšavas pakta valstīm PSRS laikā.

3. Vai visi krievi ir atbildīgi par kara noziedznieka Vladimira Putina rīcību?

Jā, nešaubīgi. Kādēļ? Putins ir autoritāras valsts vadītājs, vairākas reizes ievēlēts prezidenta amatā, jo bauda savas tautas vairākuma atbalstu. Arī pēc iebrukuma Ukrainā 2014.gadā un Krimas aneksijas, Putinu atbalstīja nedaudz vairāk par 60% iedzīvotājuj 2018.gada vēlēšanās. Tādēļ šodien visi krievi ir atbildīgi par iebrukumu Ukrainā un ukraiņu nogalināšanu - gan autokrāta fani un krievu bēgļi uz Somiju, gan tie krievi, kam kauns un vēmiens nāk par savas valsts vadītāju. Šis nav Putina karš, tas ir Krievijas karš. Sankciju mērķis ir ļaut uzņemties atbildību visiem Krievijas iedzīvotājiem, nevis tikai varas elitei. Ja necietīs iedzīvotāji, tad režīms paliks savā vietā. Vismaz ir cerība, ka sankcijas palīdzēs, lai gan nav nekāda pamata domāt, ka krievu tauta pretosies pašas izvēlētajam vadītājam. Krievus sagaida vāciešu liktenis pirms 80 gadiem – sakāve un savas nacionālās identitātes meklējumi no nulles. Vai tas notiks šogad – noteikti ne, varbūt pēc paaudzes, varbūt trim.

4. Karā ir tikai divas puses, upuris un agresors, nav novērotāja vai atturēšanās pozīcijas.

Miers un kārtība nav iespējami, ja nav taisnīguma. Bet taisnīgums nebūs sasniegts, kamēr okupanti nav padzīti vai nogalināti, bet separātiskais Donbasa reģions un Krima atgriezta atpakaļ Ukrainai. Vinstons Čērčils bija sīvā piekritējs, bet lielisks orators – viņa teiktais laikā, kad Ādolfs Hitlers sāka genocīdu un karu Eiropā, ir tikpat precīzs šodien: "Tu nediskutē ar tīģeri, kad tava galva ir viņa rīklē!" Tas nozīmē cīnīties līdz galam, lai Starptautiskā Krimināltiesa var sodīt Putinu un viņa vasaļus par kara noziegumiem Ukrainā. Protams, "Hāgas tribunālam" ir dziļi simboliska nozīme, jo tribunāls netiesā aizmuguriski, tomēr tas ir svarīgs leģitīms instruments civilizētās pasaules mobilizēšanai un vēstures faktam.

5. Vai Putins labprātīgi pārtrauks karu Ukrainā?

Nē, nekad, Putina galvā “sejas zaudēšana” tieši Ukrainā ir pats sliktākais, kas var notikt. Tā būs krievu “pārākās rases” ideoloģijas sagrāve, kas manifestējas Putina personā, vismaz tā viņš pats sevi ir pozicionējis krievu acīs. To viņš nepieļaus, tādēļ nupat pieredzējām strauju Krievijas informatīvās telpas atslēgšanu no ārpasaules, lai kontrolētu visu, kas jāredz un jādzird Krievijas iedzīvotājiem. Putins ir iedzinis sevi stūrī – nedarīt neko vairs nedrīkst, bet jebkura darbība pasliktina viņa pozīcijas un izredzes. Ukraina ir iedzinusi ķīli Krievijas režīmā, to vairs nevar izmainīt. Vai tas nozīmē atomkaru? Pavisam noteikti nē, atbilde uz šo iztirzāta zemāk Nr. 7.

6. Kad krievi paši gāzīs Putinu?

Nekad, ja domājam, ka tas notiks iebrukuma Ukrainā dēļ, - krievi ir tauta bez nacionālās identitātes, 9. maijs ir retais vienojošais, kas mākslīgi satur kopā dažādās etniskās grupas Krievijā. Tā ir tauta, kas nospiesta ceļos, un vairumu krievu tāds stāvoklis pilnībā apmierina, jo pašiem šķiet progress, salīdzinot ar padomju laiku. Taisnības labad jāsaka, ka vairs nav labāk kā PSRS laikā, bet tas nemaina faktu, ka atbalsts Krievijas noziedzīgajam režīmam pēkšņi izgaisīs, bet Krievija maksās reparācijas Ukrainai.

Pēdējie 100 gadi pasaules vēsturē ir zināmi – režīma vardarbīga gāšana no ārpuses nekad nav rezultējusies ar valsts brīnumainu tapšanu par brīvu un neatkarīgu. Tam ir jānotiek organiski no iekšpuses, ko mēs ceram stimulēt ar sankcijām Krievijai par iebrukumu Ukrainā. Šajā pasauļu karā Krievijai ir jāzaudē, citādi nekas nav patiess un viss ir iespējams. Varbūt pēc 100 gadiem mūsu mazmazbērni varēs apmeklēt šo valsti kā tūristi, nebaidoties no represijām un terorisma.

7. Vai Putins pārvērtīs Krieviju par Ziemeļkoreju, kas draud visiem ar atomkaru, kad Ķīnai izdevīgi? Ko domāt par Putina atomdraudiem?

Kara noziedznieks Putins pavisam noteikti ir gatavs šādu retoriku izmantot kā iebiedēšanas taktiku turpmākos gadus. PSRS to darīja 40 gadus. Tomēr iespēja atomdraudus realizēt praksē neattaisno riskus, Putins to ļoti labi apzinās. Krievija nav lielvara, tās IKP ir Itālijas līmenī, tādēļ Krievija nav spējīga karot pret visiem, jo tai nav satelītvalstu (izņemot Baltkrieviju), kādas bija PSRS impērijai. Tāda var kļūt Ukraina, ja ļausim Krievijas karaspēkam to iekarot un pakļaut.

Krievija atrodas starp diviem dzirnakmeņiem – ASV/ES un Ķīnu, neviena no minētajām neakceptēs totālu vai ilgstoši lokālu iznīcību Ukrainā, jo pēdējā ir pasaulē lielākā graudu ražotājvalsts. Ķīnas ekonomiskajam imperiālismam pieeja lielākajam un pirktspējīgākajam tirgum – Eiropas Savienībai – ir svarīgāka par Kremļa saimnieka sirdsēstiem. Putina sacītais “ja nav Krievijas, tāda pasaule mums nav vajadzīga” ir kontrproduktīva retorika, kas ir klasiska PSRS iebiedēšanas taktika. Tādai nedrīkstam ļauties.

Esmu pārliecināts, ka personība nemainās, kad nokļūst augstā amatā, tieši parāda visiem, kas tu esi par cilvēku. Faktiski jebkurā amatā. Putins nekļuva par noziedznieku, viņš tāds ir bijis vienmēr, tādēļ baidīties no viņa draudiem par atomkaru nav pamata, viņš ir pie pilna saprāta un darboties spējīgs subjekts. Putina Krievija saprot spēku, diplomātija ir vājuma izpausme. Ja autokrāts redz, ka NATO praksē iedarbina 4. pantu un gatava iedarbināt 5. pantu, to pamatojot ar reālu rīcību Austrumeiropā, tad tas ir skaidrs nē militārai invāzijai vai atomieroču triecienam NATO teritorijā. Tādēļ NATO atturēšanas taktika ir spēks, kuru mums ir jāspēj novērtēt.

8. 2014. gadā bijām vairāk apdraudēti nekā 2022. gadā

2014. gadā rakstīju, ka NATO 5. pants ir blefs, jo nebijām pārliecinoši integrēti NATO stratēģiskajos plānos, tikai uz papīra. Tādēļ, jā, pirms astoņiem gadiem bažām par mūsu drošību bija pamats, kaut arī Krievijas režīma draudi nebija identiski. Tomēr šodien ir acīmredzams pamats uzticēties tam, ko esam paspējuši izdarīt astoņu gadu laikā, lēnām, bet mērķtiecīgi mainot rietumvalstu politiķu priekšstatus par Krievijas noziedzīgo režīmu. Šodien apdraudēt Baltijas valstis nozīmē NATO karu ar Krieviju. Krievija to nevar atļauties, un Kremlis šodien to zina ļoti skaidri.

9. Kādēļ ASV/NATO neatbalstīs Ukrainas gaisa telpas slēgšanu?

Tas ir amorāli un ciniski, jo katrs litrs degvielas, ko piegādājam Ukrainai, ir litrs ukraiņu asiņu. Tomēr ģeopolitika ir salta, bezkaislīga šaha spēle. Kamēr Krievija neuzspridzinās ukraiņu atomelektrostaciju vai nepielietos ķīmiskos ieročus, kas būs apdraudējums cilvēcei un tādēļ leģitīms arguments iejaukties, NATO alianses tieša iesaistīšanās Krievijas karā pret Ukrainu nav iespējama, jo gaisa kaujas ar Krievijas militāristiem virs Ukrainas nozīmēs negatīvas sekas ilgtermiņā:

- faktiski NATO karu ar Krieviju, kam sekas pirmie jutīsim Baltijas valstīs - tas paplašina kara teritoriju un apdraudēs vēl daudzu miljonu iedzīvotāju veselību un dzīvību;

- tas nozīmē stiprināt Kremļa propagandas naratīvu, stimulēt viskrievijas mobilizāciju un neļaut krieviem pēc zaudējuma Ukrainas karā pašiem izlemt savu likteni savā valstī;

- vēl vairāk sarežģīt Ukrainas teritoriālās nedalāmības atjaunošanu, kā arī tai kļūt par neatkarīgu un ļoti ambiciozu reģiona smagsvaru, kas ir pretojusies un sakāvusi Krievijas armiju, kā to savulaik varonīgi paveica Somija.

Vai tas neliecina par pretējo – ja Krievija militāri nav tik “neuzvarama”, kā mums šķita iepriekš, tad palīdzēt ukraiņiem sakaut okupantu karaspēku ātrāk ir cēls mērķis – glābt tūkstošiem nevainīgu cilvēku dzīvības? Nē, diemžēl tas neglābs vairāk dzīvību, jo pavisam noteikti apdraudēs visu Austrumeiropu ar 100+ miljoniem iedzīvotāju. Salts, bet pareizs aprēķins. Ja Ukrainas vietā būtu Latvija, mēs darītu tāpat kā Ukraina? Noteikti, bet mums ir drošības garantijas, kuras izcīnījām 32 gadu laikā, lai izkļūtu no Krievijas “ietekmes sfēras”. Mums nebūs jālūdz palīdzība.

10. Kādēļ PSRS sabrukums Putinam ir traģēdija?

Atbilde atrodama nacistiskās Vācijas propagandas ābecē – Putina acīs krievi ir pārākā rase, kas atbrīvos citas no nacistiem, lai cik absurdi un paradoksāli tas izklausās. Patiesībā tas ir Putina un krievu tautas mazvērtības komplekss, kas transponējies noziegumos pret cilvēci - ar iebrukumu Čečenijā, Gruzijā un Ukrainā. Šādiem noziegumiem nav noilguma, nav un nebūs attaisnojuma.

11. Vai mums ir pienākums boikotēt kompānijas, kurām peļņa svarīgāka par dzīvību?

Tā nav izvēle, bet pienākums – ja kompānijas, kā McDonalds, Coca-Cola, vilcinājās ar vienīgo pareizo lēmumu un pakļāvās tikai politiskam spiedienam no Baltā nama, tad mums jāparāda, ka pret “savējiem” esam tikpat principiāli kā pret agresorvalsti Krieviju – izolējam un pērkam citas preces. Karš nav izvēle – vai nu tu esi par karu, vai pret to, malā stāvētāji ir karā līdzvainīgie. "Es par mieru” vai “politikā nejaucos” nozīmē attaisnot noziedzīgā režīma rīcību un Krievijas kara noziegumus Ukrainā.

12. Kā reaģēt, ja kāds vietējais latvietis/krievs aizstāv Krievijas iebrukumu Ukrainā?

Jāsavalda emocijas un dusmas, jo diskutēt ar aprobežotiem cilvēkiem ir bezjēdzīgi. Ja persona nespēj sagremot acīm redzamo, kad tepat blakus notiek karš, tad diskusija ir lieka – nav iespējams un nevajag visiem atvērt acis, ja paši to nevēlas. Tā ir mūsu ilūzija, ka visas apspiestās tautas izvēlēsies demokrātiju. Nē, vēsture pierāda pretējo. Līdzīgi ar cilvēkiem – vienmēr būs vienaldzīgie un agresīvie, kas skries ar galvu sienā pat tad, ja blakus mirst cilvēki (pandēmijas noliedzēji kā piemērs Latvijā).

Tas, ko nekad nedrīkstam darīt, - jebkuru krievu vai citu etnisko grupu Latvijā uzskatīt par Putina lojālistiem pēc noklusējuma (izņemot tos, kas atbalsta karu). Tas, kas mūs dara atšķirīgus no Krievijas mežoņiem, nav apģērbs, izskats vai valstiskā piederība. Tas ir veselais saprāts un spēja savaldīties, lai neagresīvi pretstāvētu izšķirīgos brīžos. Ikdienā tas nozīmē vienu – atbalstīt jebkuru krievu cīņā par savas etniskās valsts neatkarību un brīvību un neļauties nacionālradikāļu/populistu aicinājumiem iezīmēt visus krievus kā Putina lojālistus. Ticība cilvēka gribai mainīties un caur to izmainīt pasauli sev apkārt ir vērtība, ko demokrātijai esam piešķīruši apzināti.

13. Cik ilgi dzīvosim jaunajā normalitātē?

Mums ukraiņu cīņa pret iebrucēju jāatbalsta ar miljardiem eiro vērtām ieroču piegādēm, militāro izlūkošanu un politisko atbalstu visos iespējamos veidos. Kādēļ? Pretstāvēšana Krievijai mums maksās nesalīdzināmi dārgāk, ja Ukraina zaudēs konvencionālajā un/vai partizānu karā. Nav runa par zaudējumiem naudā, bet miljoniem cilvēku veselību un dzīvībām Rīgā, Viļņā, Tallinā, Varšavā, Tbilisi, Kišiņevā un citās Krievijas kaimiņvalstīs. Tādēļ jebkura cena naudas izteiksmē par atbalstu Ukrainai mums ir pieņemama. Ukraiņi cīnās arī par mums pret Krievijas noziedzīgo režīmu, kuram nav tiesību eksistēt Eiropā.

Lielā bilde

Ukrainai un Krievijai ir atšķirīgi ceļi ejami – jo ilgāk ukraiņi pretosies okupantiem, jo vājāka būs Krievija, jo vieglāk ASV realizēt savas intereses Āzijā pret Ķīnas lielvalsti. Tas ir skaidri artikulēts ASV ģeopolitiskais virziens kopš Baraka Obamas prezidentūras. Šo stratēģiju nupat adaptējusi arī Eiropas Savienība, kaut piespiedu kārtā, sevi izvirzot priekšplānā kā Ukrainas politisko un militāro partneri un aizstāvi. ES ir iekāpusi lielajā ģeopolitikas spēlē, atpakaļceļa vairs nav. 

Krievijas prezidenta Vladimira Putina izejas stratēģija nav skaidri zināma, bet ir prognozējama, neskatoties uz acīm redzamu pārrēķināšanos par ātru iebrukumu un uzvaras parādi Kijevā 9. maijā. Putins ir viduvējs stratēģis, bet ražīgs oportūnists, jo līdzšinējos 22 gadus vienmēr spējis zibenīgi pārgrupēties (ne kaujas laikā), izvēloties pareizo kārti, kas vismazāk traumējoša viņa sejas saglabāšanai krievu acīs, iekšpolitiski. Krievijas karš Ukrainā nebūs izņēmums, tādēļ strauji piegriezts skābeklis informācijas pieejamībai Krievijā un visu protestētāju apcietināšana, lai krievu acīs iespējamo atkāpšanos Ukrainā pasniegtu kā varonīgu uzvaru pret nacistiem neatkarīgi no kara realitātes/iznākuma Ukrainā. Tā būs atkāpšanās aiz cietokšņa mūriem un mīta par NATO un demokrātisko valstu agresoriem propagandas turpināšana, lai pēc iespējas ilgāk uzturētu alternatīvo realitāti, kāda tā vienmēr bijusi Krievijā no 1918. līdz 2022. gadam.

Dzelzs priekškars ir nolaidies līdz ar Baltijas valstu austrumu robežu. Tas jau ir noticis fakts, neatkarīgi vai Krievija nolīdzinās Ukrainu līdz ar zemi, vai ukraiņi sakaus okupantus. Jo ātrāk apzināsimies realitāti, jo labāk spēsim pretstāvēt Krievijas militārai un informatīvai agresijai turpmākās paaudzes.

Slava veselajam saprātam un izsvērtiem lēmumiem, un visiem, kas cīnās pret apspiedējiem, šodien tie ir mūsu draugi ukraiņi pret krievu okupantiem Ukrainā!