Aborigēni Latvijā dzīvojošie purva bruņurupuči mūsu zemē dzīvoja jau krietnu laiku pirms te ieceļoja divkājainās radības.
Bruņurupuči — līdzīgi latviešiem?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tos mēdz dēvēt par «dzīvajiem konserviem» — kopš dinozauru laikiem tie izskatā teju nav mainījušies.
Lai arī šeit klimatiskie un cilvēka radītie apstākļi tiem nav ļoti labvēlīgi, savas latviskās dabas dēļ tie spējuši izdzīvot līdz mūsu dienām. Savā cietajā «tankista» formastērpā bruņurupuči pat gadu desmitiem var vienatnē gaidīt, kad parādīsies otra pusīte.
Bruņurupuču entuziasts un Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš pārliecināts, ka bruņurupuču pilntiesīga atgriešanās Latvijas dabā ir iespējama. Latvijas Sarkanajā grāmatā purva bruņurupucis ierakstīts kā Latvijai zudusi suga.
Taču pētniekam pienākošās ziņas par dabā redzētiem purva bruņurupučiem un uzietās atradnes dod cerības šo sugu Latvijā saglabāt.
Kā ļoti piesardzīgu dzīvnieku bruņurupuci dabā novērot var reti. Mihails Pupiņš norāda, ka Latvijā to nekad nav bijis ļoti daudz. Bruņurupuči atkarīgi no siltām vasarām, kuru laikā jāpaspēj izšķilties mazuļiem. Pērn Mihailam Pupiņam pienāca ziņa par purva bruņurupuču mātīti, kas atrasta uz ceļa.
Pētnieki pārmeklējuši apkārtni, taču tur nebija neviena biotopa, kur bruņurupuči varētu dzīvot. Izrādījās, ka viņas mītne bija apkārtnes pēdējais zivju dīķis. Kad dīķī nolaida ūdeni, bruņurupuču mātīte palika par bezpajumtnieci.
Padomju laikos koptās tautsaimniecības metodes, piemēram, purvu meliorācija, arī cilvēku skaita augšana, pieaugošie traucējumi mazinājuši bruņurupuču biotopus un viņu skaitu.
Bruņurupucis cieš arī no plēsējiem — suņiem un vilkiem, kura zobiem bruņas tāds kraukšķīgs pīrādziņš vien ir. Savulaik atrastas bruņurupuča saplēstas bruņas arī pie āpša alas, stāsta M. Pupiņš.
Šobrīd M. Pupiņš sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu turpina aktīvi vākt ziņas par dabā redzētiem bruņurupučiem. Pēdējo 20 gadu laikā pētnieks centies izveidot Latvijas purva bruņurupuču genobanku.
Daugavpilī voljērā mīt 34 bruņurupuči, kuri pamazām vairojas, — no tiem 14 ir jaunuļi. Bruņurupučus neķer Latvijas dabā, te nonākuši mājās turēti un brīvprātīgi atgādāti purva bruņurupuči.
Pirmajos desmit gados bijis grūti atrast vairoties spējīgu bruņurupuču tēviņu. Vienīgo atrasto kandidātu dabā bija stipri apgrauzis kāds plēsoņa. Šobrīd cerības tiek liktas uz trim pieaugušiem tēviņiem, un, tā kā šī vasara šķiet pietiekami silta, varbūt šis gads nesīs 10–15 jaunus bruņurupučus. Pētnieks uzsācis arī pētīt Latvijas purva bruņurupuču ekoloģiju gan brīvā dabā, gan laboratorijas apstākļos.
«Galvenais uzdevums ir, lai Latvijā bruņurupuči neizzustu. Nākamais mērķis — kad mums būs vairāk par 60, 80 bruņurupučiem, no 30, 40 bruņurupučiem veidot kontrolējamu dzīvās dabas populāciju kādā norobežotā dīķītī vai ezerā, kur varētu par to rūpēties. Pēdējais etaps varētu noslēgties pēc gadiem 30, 40. Tad bruņurupučus izlaistu dabā jau neregulējamā biotopā,» — stāsta Mihails Pupiņš.
Viens no bruņurupuču izzušanas iemesliem Latvijā ir dzīvesbiedru trūkums. Šeit nav atrasta neviena populācija, kur bruņurupuču būtu daudz. Taču bruņurupuči spēj vairoties arī 70 gadu vecumā.
Kad sastapta partnere, tēviņā atklājas mačo, tas viņai var nenoguris peldēt līdzi pat diennaktīm ilgi. Ja paveicas, augumā sīkais un trauslais tēviņš, mātītei mugurā uzrāpies, var stundām ilgi, izstiepis kaklu, savā bezskaņas balsī kaut ko «čukstēt» ausī.
Pētnieks novērojis, ka ir arī «bruņurupuču kamasutra» — dažas mīlēšanās pozas gan ūdenī, gan pludmales smiltīs. Ja partnere ir izvēlīga, tā turēsies pretī — rāpsies ārā no ūdens, lai uz cietās sauszemes nopurinātu tēviņu, veiks manevrus, lai viņam paslīdētu kāja.
Bruņurupuča dzimumu var noteikt, to apveļot uz muguras. Mātītēm vēders ir plakans, tēviņiem — ieliekts, tas palīdz noturēties uz partneres bruņām. Uzreiz pēc mīlēšanās tēviņš traucas nākamās meklējumos, bet gaidībās esošā mātīte sāk arvien vairāk sauļoties un smiltīs meklēt vietu olu dēšanai.
Ja bruņurupuči būtu apveltīti ar cilvēku prātu, tie spētu kontrolēt savu pēcnācēju dzimumu. Tas atkarīgs nevis no genotipa, bet gan no temperatūras, apgalvo zinātnieki. Apmēram astoņu, desmit centimetru dziļumā mātīte ar pakaļkājām izkašā bedrīti olām. Ja mātīte izdēj olas siltumā — būs tikai mātītes, ja vēsākā vietā — tēviņi. Ja augšpusē siltāks, zemāk aukstāks — gaidāmi abi dzimumi.
Līdzīgi būtu, ja sieviete, vēloties meiteni, kādu laiku pasauļotos pludmalē, bet vēloties dēlu — kādu laiku pasēdētu ledusskapī,– salīdzina Mihails Pupiņš.
Bruņurupuči savas mātes nepazīst, jo nekad tās nav redzējuši. Līdzīgi kā putni mazuļi olas čaumalas uzlaušanai izmanto dabīgo «konservu nazi» — olas zobu. Tad mazuļiem saviem spēkiem nākas ar savām sērkociņa tievuma kājiņām izlauzties cauri smilšu centimetriem, līdz nonāk virszemē. Piedzimstot mazuļi ir vienlatnieka izmērā un to trauslās bruņas ir cilvēka ādas mīkstumā. Bruņas mazajiem ir izteikti tumšas, lai pievilktu tuvāk saules starus.
Bruņurupuču ķermeņa struktūra ir līdzīga cilvēka ķermenim — tāpat ir skelets, sirds, plaušas, smadzenes. Arī bruņas nav nekas cits kā ļoti platas un kopā saaugušas ribas, klātas ar ragveida slānīti. Atšķirīgas ir spējas briesmu gadījumos galvu un ekstremitātes ieraut šajās ribās.
Bruņurupucim arī nav jāraizējas par zobu sāpēm. Zobu vietā ir ar raga plāksnītēm klāti asi žokļi. Garā aste peldot kalpo kā stūre.
«Latvijā purva bruņurupuči novēroti dažādos biotopos — tiem tīk nelieli ezeri, lieli dīķi, bet reti tie sastopami īstenos purvos. Svarīgi, lai dziļums būtu no 70 centimetriem līdz pusotram metram, lai būtu pietiekami saulaina, atklāta vieta un lai tuvumā nebūtu daudz cilvēku,» — stāsta Mihails Pupiņš.
Siltā laikā bruņurupucis zem ūdens var nosēdēt pat stundas divas. Zem ūdens viņš arī vada naktis, bet, līdzko pamodies, stundām ilgi sildās saulē. Pēc tam sāk meklēt barību — sliekas, kurkuļus, nelielas zivis un vardes.
Ziemot zemūdens pasaulē bruņurupuči parasti dodas oktobrī, kad beigušās saulainās dienas. Mihails Pupiņš voljērā novērojis, ka mūsu rupuči ir labi adaptējušies dzīvei aukstumā.
«Biju devies izbraukuma ekspedīcijā, kad atgriezos, jau bija sākusies aukstā sezona. Bruņurupuču baseinu klāja pamatīgs ledus. Kā ierasts, nācu tos ķert, lai liktu ziemot akvārijos pagrabā. Konstatēju, ka bruņurupuči ir visai aktīvi, tikai ar grūtībām tos varēja noķert. Kā palūkojas virs ūdens, tā atkal pazūd,» — pētnieks stāsta.
« Līdzīgi latviešiem bruņurupuči ir mierīgi un patstāvīgi. Tie nav teritoriāli agresīvi, labi sadzīvo ar kaimiņiem, tiem nav nepieciešama dzīve lielā barā,» — norāda Mihails Pupiņš. Bruņurupučiem arī tīk reizēm noslēgties vientulībā uz laiku, nolīst malā vai ierakties smiltīs.
Purva bruņurupučus kā Latvijā aizsargājamos dzīvniekus nedrīkst atņemt dabai un turēt mājās. Par samērā ierastu mājdzīvnieku pēdējo gadu laikā gan kļuvuši Amerikas sarkanausainie bruņurupuči un Vidusāzijas bruņurupuči. Bruņurupucis ir paaudžu dzīvnieks, kurš ar savu pat simt gadu mūža stāžu pārdzīvos gan savu saimnieku, gan «apglabās» viņa bērnus un, ļoti iespējams, arī mazbērnus.
Mihails Pupiņš norāda, ka liela kļūda ir sarkanausainos bruņurupučus palaist Latvijas dabā, kad apnicis tos mājās kopt. Šie pēc rakstura agresīvākie bruņurupuči mūsu dabā var izdzīvot un ieņemt tos pašus biotopus, kurus apdzīvo purva bruņurupuči, un beigās mūsējos izkonkurēt.
Dienvidnieki Vidusāzijas bruņurupuči savukārt, palaisti brīvībā, Latvijas ziemas nepārdzīvos.