Zudusī Atlantīda: Mīti par īstenību I

Ir skeptiķi, kas apgalvo, ka Atlantīda bijusi tikai Platona «pašizgudrojums», kas organiski savijies ar vēsturi un rezultātā licis tik daudziem akli ticēt «pasakām» par vareno, tehniskajiem sasniegumiem bagāto salu — kontinentu — un intelektuāli augstu attīstīto atlantu civilizāciju.

Lai gan savas varenības augstāko virsotni Atlantīda esot sasniegusi vairāk nekā pirms 11 000 gadiem, tomēr literatūrā tās vārds parādījās tikai nedaudz vairāk kā pirms 2350 gadiem — laikposmā no 359. gada līdz 347. gadam p.m.ē. Atlantīdas vārds pavīd divos sengrieķu filozofa Platona darbos «Tīmejs» un «Kritijs», kas nosaukti Platona iztēloto Sokrāta un viņa mācekļu sarunu dalībnieku vārdos.

Dialoga «Kritijs» sākumā Sokrāts piemin iepriekšējās dienas diskusiju par «ideālu» sabiedrību. Platons atsaucas uz savu slavenāko dialogu «Valsts». Platons liek Sokrātam uzskaitīt valstī aprakstītās ideālās pārvaldes pazīmes: mākslinieki un zemkopji dzīvo nošķirti no karavīriem, kuri savukārt ir žēlsirdīgi, apguvuši ģimnastiku un mūziku, dzīvo komūnā, un viņiem nepieder ne zelts, ne sudrabs, ne kāds cits īpašums.

Sokrātu neapmierina hipotētiskās diskusijas, un viņš dod saviem mācekļiem uzdevumu lietišķajā filozofijā. Viņš uzaicina mācekļus radīt piemēru ideālai sabiedrībai, kas dzīvo saskaņā ar «Valstī» sniegtajiem priekšstatiem un iesaistās taisnīgā karā. Kritijs, apzinīgi pildot skolotāja uzdevumu, piesakās: «Tad klausies, Sokrāt, stāstu, kas, lai gan ir savāds, tomēr patiess.»

Kritijs saka, ka viņš šo stāstu dzirdējis no sava vectēva (kuru arī sauca Kritijs), kurš, savukārt, teicis, ka to stāstījis viņa tēvs Dropīds, bet tas stāstu uzzinājis no grieķu gudrā Solona, kuram to pirmajam pavēstījuši ēģiptiešu priesteri, kad viņš ap 600. gadu p.m.ē. apmeklējis Ēģipti. Saskaņā ar Platona teikto «Kritijā» mēs lasām pastarpinātu versiju stāstam, kas radies vairāk nekā pirms 200 gadiem.

Ēģiptiešu priesteri stāstījuši par «varenu armiju, kas bez iemesla devusies karagājienā pret visu Eiropu un Āziju». Viņi teikuši, ka šī ekspansionistiskā tauta radusies aiz «Hērakla stabiem» Atlantijas okeānā, varenā valstī ar nosaukumu «Atlantīda». Atlanti iekarojuši visu Ziemeļāfriku līdz pat Ēģiptei. Taču, kā vēsta Kritijs, pēc sakāves cīņā ar atēniešiem dievi Atlantīdu pilnībā iznīcinājuši milzīgā zemestrīču un plūdu kataklizmā.

Kad stāsts par Atlantīdu bija pabeigts, Kritijs sacījis Sokrātam: «Kad tu vakar runāji par savu pilsētu un pilsoņiem, man ienāca prātā stāsts, ar kuru esmu tevi iepazīstinājis, un es ar pārsteigumu secināju, ka, kādas noslēpumainas sakritības pēc, tevis teiktais gandrīz katrā detaļā atbilda Solona stāstītajam.» Faktiski Kritija stāsts seno Atēnu sabiedrību pārvērš detalizētā līdziniecē Platona «Valstī» aprakstītajai ideālajai valstij, taču tas nav bez pamata.

Kas ir Atlantīdas vēsturiskais avots?

Vai Platons ziņas savam aprakstam par Atlantīdu un senajām Atēnām smēlās reālajā vēsturē, vai ari visus notikumus izdomāja? Patiešām, reiz pastāvēja varena Vidusjūras civilizācija — mīnojiešu Krēta, kas bija sena pat no Platona laika grieķu skata punkta, un ko vismaz daļēji iznīcinājusi dabas kataklizma.

Daudzi mūsdienu zinātnieki izteikuši domu, ka, lai gan «Kritijā» Atlantīdas izmēri un atrašanās vieta ļoti pārspīlēti vai kļūdaini (iespējams, nepareiza tulkojuma dēļ), tomēr Platona stāsta pamatā varētu būt katastrofiskais vulkāna izvirdums Tēras salā, kas atrodas Egejas jūrā uz austrumiem no Grieķijas un uz ziemeļiem no Krētas.

Pēc Tēras vulkāna izvirduma 17. vai 16. gadsimtā p.m.ē. (par tā datējumu nav vienprātības) tā krāteris kļuvis divreiz lielāks par Krakatau vulkāna krāteri, kura izvirdums m.ē. 1883. gadā nogalināja tūkstošiem cilvēku. Par to spēcīgākajam Tēras vulkāna izvirdumam vajadzēja izraisīt vēl postošākas sekas, un tam noteikti vajadzēja būt pieminētam vēsturiskās hronikās tādās zemēs kā, piemēram, Ēģipte, kuru tā iedarbība skāra netieši.

Daži zinātnieki uzskata, ka mīnojiešu Krēta ir Atlantīda, un ka dialogā «Kritijs» Platons sagrozītā veidā apraksta tās bojāeju Tēras izvirduma rezultātā. Taču šādā gadījumā vai nu jāignorē, vai tomēr jāizskaidro fakti, ka Krēta atrodas neatbilstošā vietā, tai ir citi izmēri, tās kultūra uzplauka citā laikā, tā nekad nav karojusi ar Atēnām, nav pieredzējusi bojāeju kata­klizmā.

Arheoloģiskie pētījumi parādījuši, ka, lai gan Tēras izvirduma izraisītais cunami vilnis mīnojiešu piekrastes kopienām nodarīja lielu postu, tomēr mīnojiešu civilizācija ne tikai izdzīvoja, bet pat uzplauka turpmākajos divos gadsimtos.

Citi autori apgalvojuši, ka Atlantīdas modelis bijusi teiksmainā mīnojiešu kolonija Tēras salā. Patiešām, mīnojiešu apmetni salā iznīcināja vulkāna izvirdums, taču tikpat droši var apgalvot, ka Platons runāja nevis par kolonijas — lai cik iespaidīga tā būtu -, bet senas civilizācijas bojāeju. Turklāt, arī Tēra atrodas «nepareizajā» vietā, tai ir acīmredzami neatbils­toši izmēri un datējums, lai to varētu uzskatīt par tiešu paraugu Platona Atlantīdai.

Intelekts uzvar materiālo labklājību

Nav šaubu, ka Platons Atlantīdas dialogu sacerēšanai izmantojis vēsturiskās ziņas, kas viņam bija pieejamas. Iespējams, tautas atmiņā bija saglabājušās liecības par kādu senu dabas katastrofu, kas iznīcinājusi varenu tautu vairāk nekā tūkstoš gadus pirms Platona dzīves laika, un ka Platons šos nostāstus izmantojis, lai paustu savu vēstījumu.

Tomēr pat «Kritija» interpretācijas piekritēji atzīst, ka Platona mērķis bija nevis rakstīt vēsturi, bet izdomāt stāsta elementus, lai tos izmantotu kā metaforas savas morāles paušanai. Piemēram, Rodnijs Kāstldens savā grāmatā «Atlantīdas bojāeja» apgalvo, ka Platona Atlantīda ir mīnojiešu Krētas un Tēras veiksmīga kombinācija, tajā pašā laikā atzīstot, ka Platona stāstā daļēji pieminēti arī nesenākas vēstures notikumi, to skaitā Peloponēsas karš starp Atēnām un Spartu. Sparta bija uzvarētāja, un Platons savā seno Atēnu aprakstā varēja būt iekļāvis tās politiskās struktūras elementus.

Visbeidzot, Platona mērķis «Kritija» nav bijis uzskaitīt Atlantīdu raksturojošas īpat­nības, kas atbilstu konkrētu seno sabiedrību iezīmēm. Platona uztverē Atlantīda ir ne tik daudz civilizācija, cik teorētiska konstrukcija. Detalizēti apraksti, kurus Platona kā filozofa, nevis vēsturnieka dialogā stāsta Kritijs, nav iecerēti kā vēsturiski, tie pilda svarīgāku funkci­ju.

Lai paustu savu domu, Platonam bija jāattēlo Atlantīda kā gandrīz neuzvarams ienaid­nieks. Platona iecere bija iespaidot lasītāju, sniedzot Atlantīdas materiālās labklājības, tehnoloģiskās izveicības un militārās varenības detalizētu aprakstu. Fakts, ka skaitā mazākie, materiāli trūcīgākie, tehnoloģiski sliktāk attīstītie atēnieši varēja sakaut atlantus, bija Kritija galvenā vēsts: vēsturē nozīme nav tikai bagātībai un varenībai, svarīgāks ir veids, kā sabiedrību pārvalda.

Platonam ideālas valsts un sabiedrības intelektuālais veikums ir nozīmīgāks — un uzvarošāks — par materiālo labklājību vai varenību. Tas ir Platona kā skolotā­ja nopelns, ka viņš savu domu pauž tik saistošā formā.

Atlantologi pulcējas vienkopus

Par godu Nikolajam Žirovam, Krievijas lielākajam entuziastam Atlantīdas pētījumos, kuram pagājušogad būtu apritējuši 100 gadi, Maskavā jau otro reizi notika pasaules atlanto-logu sanāksme. Viņš sarakstījis grāmatu «Atlantīda: atlantoloģijas galvenās problēmas», kas nāca klajā 1964. gadā. Savā grāmatā Atlantīdas pētnieks mēģina pierādīt, ka atlantoloģijai kā zinātnei ir tiesības pastāvēt. Tās uzdevumu viņš redzēja ne tikai vienas problēmas — Atlantīdas — pētīšanā.

Pētnieks uzskatīja par ļoti svarīgu noskaidrot saikni starp iespējama­jām dzīvības norisēm un to izbeigšanos dažādos okeānos, lielos sauszemes apgabalos un pat kontinentos, apkopot cilvēces izvietojuma un attīstības problēmas.

Žirovs domā, ka Atlantīda aptvēra lielu daļu Ziemeļatlantiskās grēdas un bija garš kontinents, kas sastāvēja no trim galvenajām daļām: ziemeļu salas uz Azoras plato bāzes —Poseidonīdas vai Azorīdas, dienvidu salas Antīlijas un Ekvatoriālā arhipelāga, kura paliekas ir mūsdienu Sanpaulu klintis.

Par Atlantīdas bojāejas cēloni, zinātnieks uzskatīja dabisku tektonisko procesu. Atlantīdas nogrimšana neesot notikusi vienā, bet gan divos posmos. Pirmais posms esot norisinājies starp 13. un 10. tūkstošgadi p.m.ē., bet otrais un galvenais posms — starp 9000. un 8000. gadu p.m.ē. Pēdējās Atlantīdas paliekas esot nogrimušas aptuveni 6. gadu simtenī pirms mūsu ēras.

«Šodien perspektīvākie apgabali Atlantīdas meklējumiem ir Centrālā un Dienvidameri­ka, Kubas un Bahamu akvatoriji, Sanpaulu salas, Bermuda trijstūris, Spānijas piekraste, Ziemeļāfrika un Gibraltāra rajons… Mūsu pētījumi šajos rajonos ļauj apgalvot — Atlantīda patiešām ir eksistējusi!», uzskata Aleksandrs Borodins, Atlantīdas pētīšanas Krievijas apvienības prezidents.

Sengrieķu filozofs Platons savos dialogos «Tīmejs» un «Kritijs» stāsta par 10 Poseidona dēlu karaļvalstīm, par salām un tām pretī esošo kontinentu. Atlantologi uzskata, ka tas, kurš sapratīs jēgu, kas paslēpta Platona dialogos, iegūs Atlantīdas noslēpumu atslēgu.

Pagaidām zinātnieki dažādi izskaidro «pirmavotu», ka pierādījumus savai taisnībai sniedzot atsevišķus pēdējo gadu arheoloģiskos atklājumus. Ta, piemēram, britu zinātnieks un rakstnieks Endrū Kolins detalizēti izpētījis Platona dialogu tulkojumu dažādus variantus. «Tajos sacīts, ka Atlantīdas valdniekiem — 10 Poseidona dēliem — bija vara pār citām salām un reģioniem, un pretējo kontinentu.

Poseidona pēcteči pārvaldīja neskaitāmas salas okeānā. Platons mums centās pateikt, ka Atlantīdas un citu salu valdnieki savā varā turēja okeāna teritorijas, kas pēc platības atbilst mūsdienu Āzijai! Atlantu valstība nebija tikai kāds salu masīvs, bet gan milzumdaudz salu vienkopus».

Vai Atlantīda bijusi pie Kubas?

Kolins secinājis, ka slavenā Atlantīda, vai vismaz tās daļa, ir mūsdienu Kuba! «Tikai augstu attīstīta civilizācija», uzskata zinātnieks, «spēj uz salas «uzburt» akmens veidojumus un apbrīnas vērtus no zemes veidotus monumentus. Pētījumi liecina, ka cilvēki Kubā dzīvojuši jau ap 6000. gadu p.m.ē. Kubā esošajos alu zīmējumos atrastas neparastas ģeometriskas kompozīcijas — koncentrēti apļi, spirāles, trijstūri, kvadrāti, rombi.

Pēc dažām aplēsēm zīmējumiem ir vismaz 30 000 gadu!» Kolins domā, ka Platona aprakstītās atlantu galvaspilsētas apraksts itin labi atbilst rietumu Kubas reljefam.

2001. gada maijā Huanaakabibes līcī Kubas rietumos strādāja Kubas un Kanādas kopīga ekspedīcija. Dziļūdens pētīšanas ierīces fiksēja līča dzīlēs milzīgu akmens struktūru, kas līdzīga zemūdens pilsētai ar it kā speciāli veidotiem laukumiem un ielām. Ekspedīcijas vadītāja Polīna Zelicka paziņoja, ka 670 metru dziļumā atklāta pilsēta 40 kvadrātkilometru platībā.

Videomonitorā varēja vērot kaut ko līdzīgu piramīdām, taisnstūriem, milzu apļiem, kas veidoti no apstrādātiem granīta blokiem. Bet pārsteidzošākais — uz šo bloku sāniem atklāti mīklaini uzraksti. Akmeņi, kas ideāli sagriezti un salikti viens uz otra, atgādina Stounhedžā aplūkojamo akmeņu krāvumu.

1995. gadā amerikāņu ģeogrāfs Bills Donato ar palīgiem pētījis Mozelijas ieplaku pie Bahamu salām. Tāpat kā Huanaakabibes līcī, zinātnieki atklājuši masīvu zemūdens struk­tūru, ko veidojuši 19 milzu bloki. Donato noskaidrojis, ka blokus veidojis cilvēks. Šajā rajonā no gaisa atklāta arī zemūdens objekti, kas veidoja sarežģītu kvadrātu, taisnstūru un pusloku sistēmu, ko varētu pielīdzināt kādam sarežģītam pilsētas kompleksa arhitektūras plānam.

1996. gadā ASV arheologs Duglass Ričards vadīja ekspedīciju uz Bimini salām Bahamu rajonā. Ekspedīcijas dalībnieki ziņoja par «daudzām anomālām parādībām zem ūdens, kas var kalpot kā senās civilizācijas eksistences pierādījums». Piemēram, mīklainais zemūdens objekts, kas ieguvis nosaukumu «Bimini ceļš». Tas izvietots zem ūdens no 2 rindu akmens blokiem un ir aptuveni 640 m garš. Daži bloki ir pat 4 metrus plati un ar līdzenu virsmu. Šoseja atgādina latīņu «J» burtu.

1998. gadā pie Bahamu salām pētnieki zem ūdens atklāja lokveidīgu veidojumu, kas atgādināja arkveidīgu ieeju pašdarinātā alā. Formas ziņā veidojums atgādina «Bimini ceļu».

(Turpmāk vēl)