Otrdiena, 17. jūlijā Vārda dienas: Aleksejs Aleksis Alekss
Kaukāza kalnos |  
Foto: Evija Hauka

Ja gribi iepazīt sevi, kāp kalnos! Es ieteiktu - Kaukāza, kur, ieraugot Kazbeka sniegoto virsotni, sirds sāk sist straujāk un «saslimt» ar Gruziju ir tik viegli. Nepieradināti, mūsdienu Rietumu cilvēkiem neizprotami, pirmatnīgi un pārpilni ar senatnīgumu. Tādi man ir Gruzijas kalni.

Saka, ka no depresijas ir divas izejas - viena sākas stacijā, otra lidostā.

Savā ziņā tā ir taisnība, jo nav labāka veida, kā tikt vaļā no iesīkstējušiem priekšstatiem un rutīnas žņaugiem, kā došanās ceļojumā.

Lai saprastu, ka var arī savādāk, ir jāietur pauze, jāparaugās uz pasauli no cita skatpunkta. Un Gruzija ar savu esības vieglumu, neraugoties uz sarežģītiem ārējiem apstākļiem, pārsteigumiem ik uz soļa, senās tautas ģenētisko viedumu un, protams, majestātiski gleznaino dabu, haotiskajam rietumniekam ir kā portāls, kas ved uz to, ko dēvē par dzīves jēgas meklējumiem.

Kara ceļš

Gruzijas vasara ir pilnā plaukumā, un mēs kopā ar «Interlux Travel» gidu Andro dodamies pa leģendāro «Kara ceļu» Kaukāza kalnos, lai vaigā skatītu 5000 metru augsto Kazbeku un uzrāptos vairāk nekā 2000 metru augstajā Gergeti kalnā, kur atrodas Svētās Trīsvienības baznīca. Tā būs neparasta diena, līdz malām piepildīta ar iespaidiem, sajūtām un atklājumiem.

Tālumā kalnu virsotnēs redzamas mazas baznīciņas vai vismaz raksturīgais Gruzijas kristietības simbols Nino krusts ar horizontālās līnijās lejup noliektajām malām - «vairogs pret visiem redzamajiem un neredzamajiem ienaidniekiem». Mēs līkumojam līdz viduslaikos celtajam Jvari viduslaiku klosterim, kas iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. No klints paveras debešķīgs skats uz seno Mchetas pilsētu, kas vēl pirms Tbilisi dibināšanas astoņus gadsimtus bija gruzīnu nozīmīgākā pilsēta.

Baznīcas pakājē, tāpat kā citās kultūrvēsturiskās vietās, izveidojies improvizēts tirgus placis. Melnā tērpušos sieviešu sejas aizsedz krāsainas, resnas virves - no riekstiem un vīnogu sulas taisītās saldās čurčellas. Vīri piedāvā izspiest apelsīnu sulu un ūdens pudeli ar ledus kluci iekšā. Suvenīru lērums - starp spīgulīšiem, stilizētām svētbildēm ar bēdīgu, bārdainu vīru sejām, brūnaci Nino un lūgšanu krellēm iemaldījušies rozā mikimauši un balti porcelāna zilonīši - ja nu kādam pēkšņi savajagas.

Pie Žinvaļas ūdenskrātuves iegriežamies Ananuri cietoksnī, lai aplūkotu 17. gadsimta dievnama templi.

Pa šaurām akmens kāpnēm lavos uz baznīcu - karstais gaiss ož pēc dārgu smaržu, sviedru, matu lakas, vīna, paģiru un veļas pulvera sajaukuma.

Jūtu, ka tūristu masa, kas trinas gar cietokšņa mūriem labākā selfija meklējumos, manī tūlīt iedzīs velnu, tāpēc taisos ka tieku - prom no cietokšņa un apsēžos ceļmalas izdegušajā zālē. Pusstundu gaidu rindā uz tualeti, kas pārvērtusies sieviešu čalošanas forumā, tad apcērtos un pa taisno dodos krūmos. No vecas sievas par smieklīgi mazu naudu nopērku divus pārus skaistu, greznu auskaru, lielu turzu ar aprikozēm, un beidzot mēs dodamies tālāk pa Kaukāza kalnu grēdu.

Skatīties uz aitām

Pa šauro, līkumoto kalnu ceļu, kura vienā pusē ir lielāka vai mazāka krauja, bet otrā stāva klints siena ar milzu atlūzām, dievišķā mierā slāj govis. Akmens nogruvumi atgadās, bet tas nu tā. Dabas skati ir tik pārsteidzoši skaisti, ka akmeņiem pievērst uzmanību nav laika.

«Amerikāņu kalniņi» ir paredzama garlaicība, salīdzinot ar gruzīnu braukšanas stilu kalnos.

Krass līkums aizas malā nav šķērslis smagās «fūres» apdzīšanai. Automašīnas nepārtraukti signalizē un apdzen cita citu. Spidometrs rāda… es pat neturpināšu. Sākumā tu vaimanā un centies atcerēties kādu iedarbīgu lūgšanu, pēc tam atmet ar roku un tevī ielīst paļāvīgs miers. Tu beidzot saproti, kāpēc bez pateicības Dievam un malka čačas te dienu iesākt nevar.

200 kilometru garais Gruzijas «kara ceļš» - saikne ar ziemeļiem - zināms jau kopš 1. gadsimta. 1801. gadā šo ceļu izmantoja krievu karaspēks, lai iekarotu Gruziju. Tiltus un tuneļus pēc Otrā pasaules kara pārcilvēciskiem spēkiem cēla vācu karagūstekņi, no kuriem daudzi te zaudēja dzīvību. Militāras akcijas šajā teritorijā notika vēl 2008. gadā Krievijas uzbrukumu laikā. Veroties pa autobusa logu Kaukāza kalnu neaptveramajos plašumos, tevi pārņem bijība pret dabas pārākumu.

Baltie punktiņi kalnu zaļumā ir aitas ar vientuļiem ganiem. Vīri, kas lūkojas uz aitām!

«Te kādreiz bija ciems, nogruvums iznīcināja,» gids rāda uz plaisu un tumšu akmeņu krāvumiem. Zīmīgi, ka divu stundu garajā ceļā vairākkārt mainās klimatiskās zonas un ekosistēmas - akmeņainus klajumus un klintis ar sniega strēmelēm nomaina alpīnās pļavas un bagātīgi kokiem apauguši kalni . Mani pārsteidz, ka stāvā, gandrīz vertikālā kalnā redzamas iemīdītas taciņas. Kā nu ne? Protams, cilvēki staigā. Turklāt kalnos notiek medības. Iztēlojieties, tas ir gluži kā ar bisi rokā rāpties pa mājas sienu.

Bet kalnieši jau nav nekādi biroja nīkuļi, kuriem piecelties kājās un supot ir izaicinājums.

Vietējie stāsta, ka tagad te vilku vairs neesot tik daudz, bet ap 2008. gadu no Dievidosetijas reģiona, kur notika bruņotas sadursmes, ieklīda plēsoņu bari.

Beidzot civilizācija! Jaunas, modernas viesnīcas - dažas kā šveiciešu kalnu namiņi, citas ieturētas skandināvu stilā, citas vēl tiek celtas. Tas ir strauji augošais slēpošanas kūrorts Gudauri. Sezona sāksies decembrī un ilgs līdz aprīlim, piedāvājot gan klasisku slēpošanu, gan ekstrēmas izklaides, piemēram paraplanēšanu ar slēpēm. Pagaidām sniega vietā kalnus klāj dzeltenu puķu jūra. Lielveikalā ir īsta, stipra kafija no automāta, svaigs hačapuri ar sieru, kartupeļiem un šķiņķi un, galvenais, Wi-Fi bezvadu interneta pieslēgums.

Faktiski debesīs

Turpinām ceļu aizvien tuvāk debesīm, kur Kaukāza kalni «sargā debesis». Pa Stepancmindas pilsētiņu kā bruņurupuči klīst tūristi ar mugursomām. Pie apdauzītu džipu rindas vietējie laiski gaida iespēju nopelnīt, uzvedot tūristus kalnos vai izvadājot pa apkārtni. Mazais punktiņš tur tālumā, kalna virsotnē, ir 2170 augstais Gargeti, kur tūlīt dosimies. Sadalāmies grupās un sēžamies džipos.

«Sakiet, lūdzu, kā lai piesprādzējos?» čamdos gar sēdekli. «Nu ko tu, draugs, nevajag...»

lēnīgi attrauc mūsu džipa šoferis - runīgs vīrs vidējos gados. Viņam izrādīsies taisnība - nevajag! Sākumā ir vienkārši bezceļš - briesmīgi akmeņains un izdangāts, pēc tam es saprotu, ka tas ir kaut kas šaurs, stāvs, nesen izcirsts klintī, kura malā karājas koki ar saknēm gaisā. Šajā brīdī es uzzinu, kam īsti domāta automašīna džips. Sajūta ir tāda, it kā es būtu ielikta burkā, ko kāds intensīvi krata uz visām pusēm. «Vai nelaimes gadījumi bieži notiek?» es saucu, dīvainā veidā mēģinot kaut kur novadīt adrenalīnu, kas izdalās manā organismā. «Ziemā draugs te iekrita,» mierīgi atbild šoferis, kurš dzīvo Tbilisi un vasarā piepelnās Gargeti. «Visi dzīvi, veseli, bet mašīna čupā.»

Kad ieslīpā lidojumā pret salona griestiem pamanu, ka mūsu gruzīnu draugam kājās ir čības, man beidzot kļūst jautri.

Uzripojam Gargeti drošajā virsotnē, un es apskauju šoferi - ilgi nevienam neesmu bijusi tik pateicīga.

Centrā 14. gadsimtā celtā baznīca. Gruzīni saka, ka tik tuvu debesīm neatrodas neviens dievnams Eiropā. Spirgtais kalnu gaiss ir attīrošs, kalnu un debesu skats «norauj jumtu» un velk uz vēlmi turpmāko dzīvi pavadīt, meditējot kalnos. Pats Kazbeks ietinies mākoņos. No slānekļiem un lavas veidotā kalna virsotni klāj mūžīgs sniegs. 1868. gadā tajā pirmo reizi uzkāpa angļu alpīnisti. 2013. gadā virsotni iekaroja toreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili.

Vīns un saulriets kalna galā

Braucot lejup, mūsu šoferis piedāvā aplūkot minerālūdens avotu, un mēs bez liekām pārdomām piekrītam. Mazliet neomulīgi kļūst, kad «tepat blakus» izrādās krietnā attālumā. Mēs braucam pa vientulīgu līdzenumu līdzās tumsnējam kalna stāvam nezināmā virzienā Kaukāzā un pēkšņi apjēdzam, ka tepat blakus ir Dievidosetijas separātiskā province. Tomēr avotiņš ir tā vērts - no zemes dzīlēm nāk gāzēts, patīkamas garšas minerālūdens. Kad atgriežamies, redzam, kā, skaļi žestikulējot un epitetus netaupot, mūsu šoferi strostē pārējie tūristu pavadoņi, bet viņš tikai padevīgi māj ar galvu un met krustus. Arī uz mums tiek vērsti drūmi skatieni - nav prāta darbs nozust laika apstākļu ziņā mainīgajos kalnos.

Kad paguruši, bet laimīgi dodamies atceļā, es domāju par to, ka jāaplūko naksnīgā Tbilisi, kas, iestājoties tumsai, tiek skaisti izgaismota. Pēdējos saules starus es paspēju notvert kalnā virs vecpilsētas. Baltā namiņa terase ir pārkārusies klints malai. «Ienāciet, palūkojieties saulrietā no šejienes,» aicina saimnieks. «Nāciet droši - ņemiet līdzi draugus, uzkodas, vīnu un pasēdiet te,» viņš ir kā dzīvs apliecinājums tam, ka no Rietumiem ienākušais maratons pēc naudas vēl nav izskaudis izslavēto gruzīnu viesmīlību. Ramirs ir azerbaidžānis, kādreiz bijis policists, tagad pensijā. Mazo, balto māju kalna galā cēlis viņa vecvectēvs. Uz neparasti skaisto vietu acis metot investori, bet viņš ne par kādu naudu no šejienes prom neiešot.

Cilvēkam, kuram paveras tāds saullēkts un visa pilsēta ir pie kājām, neko vairāk no dzīves nevajag.

Ciemos no Maskavas atbraukusi vedekla ar diviem bērniem. Arī mazdēla vārds ir Ramirs.

Īstā dzīve Tbilisi sākas vakarā, kad ielas un daudzās kafejnīcas piepildās ar cilvēkiem, kas nesteidzīgi bauda dzīvi - malko vīnu, vakariņo, sarunājas, smejas. Mūsdienīgie, moderni ģērbtie, izglītotie pilsētnieki pamatīgi atšķiras no lauciniekiem, kas tikpat labi iederētos kādā 19. gadsimta ainā. Ne velti saka, ka ir gruzīni un ir tbilisieši. Ar savu nevērīgo šarmu viņi atgādina frančus. Ir tik viegli saplūst ar vakara krēslā slīgstošo vecpilsētu, kuras gaisā burtiski virmo elegants flirts, noslēpumainība un kaislības.

Raksts tapis sadarbībā ar tūrisma operatoru «Interlux Travel». Rakstu sēriju par Gruziju TVNET lasiet arī turpmāk.

© TVNET. Visas tiesības paturētas