Resns nav slikts jeb Vai tiešām jātievē?

Divas trešdaļas varoņu, kas ar milzu piepūli nometuši svaru līdz normai, gada laikā atgūst nokavēto, bieži vien pat ar uzviju. Atlikusī trešdaļa iepriekšējo svaru atgūst piecos gados. Fatāli? Nē, beidzot vienkārši tiksim skaidrībā — kas ir kas un ko darīt?

Kaut gan pasaule nepielūdzami pieņemas svarā, sabiedrība pret apalīšiem izturas apbrīnojami nevērīgi un pat agresīvi. «Pati vainīga, ka resna» — uzskata vairākums. «Nav, ko rīt!» Taču, pirmkārt, korpulentais ne vienmēr ēd vairāk kā citi, un, otrkārt, varbūt resnīte gremo to savu bulciņu tāpēc, lai nomāktu slēpto agresiju un nepārgrauztu rīkli pirmajam pretimnācējam.

Resns nav slikts

Kolēģi gatavojas ārpus pilsētas svinēt bosa dzimšanas dienu. Dala, kurš kuru vedīs, un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem jaunai sievietei tiek izmests: «Nez kurš tevi ņems savā mašīnā. Tavus simt kilogramus nekādi amortizatori neizturēs.» Un pēc tam brīnās: «Kas tur tik apvainojošs, viņa taču patiešām ir resna!» Taču diezin vai kāds atļausies publiski nievājoši izteikties par cita garo degunu, atļukušajām ausīm vai piņņaino ādu. Viņš, nabadziņš, taču nav vainīgs, ka ausis plīvo kā buras vai āda gadījusies taukaina. Neviens neatļausies publiski norādīt: «Tev nu gan pēdējais laiks doties pie plastikas ķirurga saīsināt degunu vai pievilkt ausis.» Diez vai sūtīs kaut vai pie kosmetologa ārstēt pinnes. Taču, par prieku garāmgājējiem, izkliegt pa visu ielu kārtējo «novājēšanas recepti» — cik tik uziet! Arī teātra foajē līdzjūtīgi noteikt: «Būtu bijusi skaista seja, ja vien nebūtu iegrimusi taukos!» neskaitās nekas traks.

Pat ārsti ar neizprotamu naidīgumu metas virsū tukliem pacientiem. Neatkarīgi no slimības meldiņš ir viens un tas pats: «Ko jūs gribat ar tādu svaru! Jums jānovājē. Nometiet 20 kilogramus.» Vairākums dietologu aptaukošanās ārstēšanu sāk ar to, ka apvaino cilvēku, kurš atnācis pēc palīdzības, vai nu pa taisno: «Tu esi resna, riebīga un nespēj saņemt sevi rokās!» vai netieši: «Jūsu pilnslaidums apgrūtina jums dzīvi!» Un, ja reiz tas ir tik šausmīgi, nav brīnums, ka apalīti pārņem gigantiska vainas un kauna apziņa. Tā liek viņai mērdēt sevi badā, bet pēc tam atkal pieņemties svarā.

Pilnslaidie cilvēki parasti ir daudz jūtīgāki un emocionālāki nekā tievie, un apzināti manipulēt ar viņu jūtīgumu itin nemaz nav humāni. Mēs to lieliski saprotam intuitīvā līmenī — pasaki skaļi: «Resnā maita.» Izklausās tikpat dīvaini kā, piemēram, «ātrgaitas bruņrupucis», vai ne? Jo maita noteikti ir kārna, bet resnulei ir jābūt labsirdīgai. Vai vismaz dzīvespriecīgai, tikai ne žultainai vai agresīvai. Bez šaubām, gadās arī tuklas agresores, un tādas patiesi pārspļaus jebkuru tievo. Vai iztēlojies, kādam jābūt niknumam, lai tas izlauztos cauri visiem tauku slāņiem?! Taču, par laimi, resni dusmu pūķi ir reti sastopami.

Mīti par resnumu

Šie trīs populārākie mīti spēj sarežģīt dzīvi ne tikai cilvēkiem ar reālu lieko svaru, bet arī vienkārši formīgām sievietēm, kuras seko līdzi modes tendencēm.

Mīts par ideālo svaru. Ir kļūdaini domāt, ka pastāv kāds ideālā svara standarts. Tas patiešām katram ir savs. Viena jutīsies lieliski, ja ar 1,7 metru augumu svērs 55 kilogramus, cita — ja svars būs sasniedzis «šausmīgos» 70 kāgā. Piemērs šajā ziņā ir jāņem no vīriešiem — viņiem ir dziļi vienaldzīgi sirdsdāmas svaru mērījumi, viņus interesē tikai tas, cik sieviete ir pievilcīga kopumā. Par nopietnu aptaukošanos var runāt vien tad, ja svars pārsniedz «auguma garums centimetros mīnus simts» par vairāk nekā desmit kilogramiem.

Mīts par nekontrolētu rijību. 80% gadījumu aptaukošanos nosaka gēni, tāpat kā matu un acu krāsu, un tikai 20% — pārlieka apetīte, kurai arī ir savi iemesli. Palielināta apetīte vairākumā gadījumu nav ne kaprīze, ne slikts ieradums. Fizioloģisku un psiholoģisku iemeslu dēļ tukls cilvēks ir atkarīgs no ēdiena tikpat lielā mērā kā alkoholiķis no grādīgās dziras un smēķētājs no nikotīna. Lai viņš novājētu, ir pilnībā jāmaina dzīvesveids, uzskati un mērķi.

Mīts par vielmaiņas traucējumiem. Vairākums korpulento cilvēku nebūt nemelo, apgalvojot, ka neēd vairāk kā slaidie — viņu vielmaiņa vienkārši ir līdz riebumam ekonomiska un racionāla. Tā, piemēram, miera stāvoklī viņi patērē par 18% mazāk enerģijas nekā tikpat garš un slaids cilvēks, fiziskā slodzē — par 25% mazāk. Tāpēc tuklītim nebūt nav jāatvainojas par savu nepareizo vielmaiņu, drīzāk gan jālepojas ar tās pragmatismu.

Turpmāk vēl. Pilnu rakstu lasi žurnāla «Lilit» jūnija numurā.