Kas baida mūsdienu zinātniekus?

Vai tas nav zīmīgi, ka senie ēģiptieši, indieši, ķīnieši, grieķi, persieši, Amerikas indiāni — maiji, inki un citas tautas jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem zināja ne tikai to, ka Zeme ir apaļa un riņķo ap Sauli, bet arī to, ka ap to riņķo citas planētas, ka Visums ir bezgalīgs un tajā ir daudz Zemei līdzīgu planētu ar zilu atmosfēru, tomēr pēc tam vēl 1,5 tūkstošus gadus ilgi noturējās Ptolemaja tumsonīgā mācība par Zemes atrašanos Visuma centrā? Diemžēl šo aplamību atbalstīja kristietība, cenzdamās iznīdēt senos «māņu rakstus» un «sātana gudrības».

Līdzīgas fanātiskas tumsonības uzliesmojumi nav tālu jāmeklē. Gan fašisti, gan komunisti dedzināja (vai samala) «kaitīgās» grāmatas: pēdējie noliedza pat veselas zinātņu nozares, paši uzdodamies par īpaši progresīviem.

Loti iespējams, ka līdzīgi prāta aptumsuma autori cilvēcei uzradīsies arī nākotnē, uzdoda­mies par īpaši taisnīgiem, izcili saprātīgiem un pareiziem.

Paranormālo parādību noraidīšana šobrīd notiek it kā ar mērķi noturēt zinātni sa­prāta robežās, lai gan īstenie motīvi bieži vien ir citi: egoistiski un komerciāli, gluži tāpat kā mākslā, kur bieži par modernu uzskata ākstību un haotiskumu.

Līdzīgām glupībām zinātnē, protams, grūtāk izplatīties, jo par zinātnisku to­mēr nevar atzīt, piemēram, teoriju, ka Zemes iekšienē ir otra Zemes lode, kas ir krietni lielāka par redzamo. Toties zinātne jau ilgstoši tiek bremzēta citādā veidā, proti, vecie korifeji (ne visi), kas zinātniskās izstrādes un grādu ieguvi pamatojuši uz veciem priekšstatiem un kļūdai­nām teorijām savā nozarē, uzmanīgi sargā, lai šos teorētiskos pamatus nesagrauj citi jauni pēt­nieku darbi, lai kolēģu acīs viņi tālab nekļūtu par aplamniekiem, kuru zinātniskā izstrāde bijusi fikcija, bāzēta aplamībās, tas stiprinoša.

Tas, protams, degradētu viņu zinātnisko prestižu, kam sekotu pazeminājumi darbā, profesūras atteikumi utt.

Līdzīgu motīvu dēļ padomju laikā Maskavā netika apstiprinātas doktora disertācijas vairā­kiem Latvijas zinātniekiem. Piemēram, Aivaram Lorencam — informātikā, Emīlam Klotiņam — pusvadītāju teorijā.

Lorencs izstrādāja jaunu disertāciju citā jo­mā, bet Klotiņš to pašu doktora darbu ar lieliem panākumiem aizstāvēja Kijevā. Abu darbiem bija vienāda vaina: tie apgāza, tas ir, pierādīja, ka nozares līdzšinējās mikroteorijas ir aplamas, neracionālas.

Diemžēl, iz­strādājot savas disertācijas, uz tām bija balstī­jušies un savukārt tās balstījuši vairāki desmiti doktoru, kam nu bija teikšana.

Kad par šādu padomju zinātnes birokrātiju pastāstīju ārzemju latviešu zinātniekiem, viņi mani «mierināja» Šveika stilā, teikdami, ka de­mokrātiskas tirgus ekonomikas apstākļos zinātnieka prestižs esot vēl dārgāka prece, tāpēc par tā saglabāšanu cīnoties vēl niknāk.

Rietumnieks Mihails Hēzemans, to apstip­rinot, raksta: «Neviens slavens profesors nebūtu riskējis ar savu vārdu, lai izdarītu pētījumus, kuri mūsu tradicionālo pasaules skatījumu varētu pilnīgi apgāzt.»

Diemžēl pret šādu patiesībai bīstamu prestiža sargāšanas politikānismu līdzekļu nav.

Diez vai spētu palīdzēt arī vispārējās pierā­dījumu teorijas pārņemšana no jurisprudences un tās nostiprināšana ar likumu kā tieslietās, kas lietisko pierādījumu iznīcināšanu vai pazaudē­šanu krimināli soda.

Zinātnē būtiskus lietiskus pierādījumus dažādām versijām iznīcina gan aiz paviršības un nolaidības, gan tīšu prātu, gan aiz muļķības. Katrā ziņā, tos masveidā ignorē un slēpj. Turklāt vispārībā neatzītu versiju virzienā tos nemaz nemeklē.

Lūk, ko saka Luiss Pauels un Žaks Berzē: «Ja aizvēsturē ir eksistējusi augstāk attīstīta tehnika, kāpēc par to nav atrodamas nekādas liecības?» — jautā klasiskais arheologs. — «Liecības noteikti var atrast. Un varbūt būtu atrasts ļoti daudz liecību, ja kāds būtu gatavs tās meklēt.»

Tomēr fundamentālo zinātnisko atklājumu trūkumu mūsdienās pēdējā pusgadsimtā diez vai var izskaidrot vienīgi ar profesoru prestiža sargāšanu, pierādījumu pazaudēšanu, nemeklē­šanu vai slēpšanu.

Varbūt atklājumu pieklusu­mam ir nopietnāki cēloņi, proti, tiem uzlikts stingras slepenības zīmogs, sevišķi tiem atklāju­miem, kuru zināšana bīstama cilvēcei. Varbūt par klusēšanu vienojušies gan zinātnieki, gan politiķi — līdzīgi kā pirms Otrā pasaules kara un tā laika tikām maldināti ar atomenerģijas atbrī­vošanas neiespējamību.

Toreiz pētniekus šādai rīcībai vienoja bažas par divu totalitāru lielvalstu maniakālu diktatoru rīcību. Tagad zinātniekus un valdības baida ma­niakāli teroristi.

Nenosvērtu indivīdu grupējumu rokās sevišķi bīstami varētu kļūt atklājumi, kas vienkāršo īpaši lielas enerģijas palaišanas mehā­nismu, dod atslēgu sabiedrības telepātiskai pakļaušanai vai citādā veidā ieslēdz sabiedrības degradāciju, iznīcināšanu.

Lai zināšanu izpla­tīšanos novērstu, visdrošāk ir noliegt atklājumu iespēju, klusēt — kā kādreiz klusēja un noliedza atomenerģijas atbrīvošanas iespēju.

Vēsture stāsta, ka senatnē zinātnes gudrību paturēšana šaurā zinātnes priesteru lokā bijusi īpaši stingra Ēģiptē, Ķīnā, Indijā, kā arī pie mai­jiem un inkiem Amerikā. Tāda tradīcija, manu­prāt, ir netiešs pierādījums par aizvēstures ļaužu augsto gudrību un cilvēces seno vienotību.

Pētījumu pievirzīšanās pie vielas līdzsvara iz­kustināšanas svirām un pie cilvēka prāta psiho-fiziskajiem pamatiem, kur saskaras informātika ar fiziku, ķīmiju un bioloģiju, šķiet, satraukuši fiziķi Siliņu. Viņš pieļāvis, ka ģenētikas šūnu pro­cesiem pārsteidzoši pietuvinājusies organiskā ķīmija un fizika.

Domāju, ka daudzi vairākkārt saņēmuši informāciju no Siliņa (un citu fiziķu) pieminētā «nemateriālās dabas informatīvā lau­ka» nesaprotamu, svešu, satraucošu domu vei­dā. Tādās izjūtās publiski atzīties nav visai ērti, jo līdzīgi simptomi piemīt psihiskām slimībām, tomēr riskēšu pateikt.

Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, rakstot romānu «Pelēkie zīmējumi», «dīvains iespaids» man lika to pārtraukt un steidzīgi rakstīt citu romānu «Ragana», apcerot ideju par saslimstību ar imūndeficītu.

Romāna mikrobiologs iemīlas skaista «ra­ganā». Tā sākas zinātniska intriga. Sapratu, ka slimības piesaistība tikai «raganām» nav īsti pareiza, bet tas bija vajadzīgs sižeta grodumam, tāpēc konsultējos pie mikrobiologiem.

Mikrobioloģijas institūta vadoša zinātniece manu ide­ju par infekcijas radītu imūnsistēmas sabrukumu diemžēl noraidīja kā absurdu un neiespējamu. Imūnsistēma tādai sagraušanai esot par sarežģī­tu.

Ar drauga ģenētika Jēkaba Raipuļa palīdzību nokļuvu pie cita īpaši radoša zinātņu doktora Ilmāra Skārda, kurš manu ideju uzņēma kā paš­saprotamu, zināmu un tūlīt sīki paskaidroja, kā­dā veidā infekcijas ierosa varētu darboties.

Kad lūdzu infekciju «padarīt» piesaistīgu tikai sievie­tēm, ko pārnes iedzimtības ceļā un nomāc dzimumpartneri, viņš kļuva domīgāks, bet drīz vien sāka skaidrot, kā tas varētu notikt.

Es šo viņa stās­tījumu, piesātinātu ar zinātniskiem terminiem, pierakstīju un vēlāk ievietoju romāna tekstā, kur skaistās «raganas» saslimušais gudrais vīrs grem­dējas zinātniski pētnieciskās pārdomās, operē­jot ar svešvārdiem, tāpēc romāna divas lappuses pats īsti nesaprotu līdz pat šai dienai.

Pieļauju, ka doktors Skārds vēl skaidrāk nekā es bija saņēmis informāciju no «nemateriālās dabas informatīvā lauka», kuru pildīja tālumā mītošu zinātnieku nepubliskotās domas, jo ideja par AIDS vēl nekur nebija izpausta. Pirmā īsā publikācija angļu valodā par šo gadsimta mēri parādījās, kad romāns bija uzrakstīts un pub­licēts žurnālā «Zvaigzne».

Arī «Aizvēstures traģēdijā» izteiktās zināt­niskās idejas, manuprāt, peld kaut kur gaisos. Ir cilvēki, kas tās nojauš un saprot daudz labāk nekā es, bet patur tās slepenībā.

Kāpēc? Iespējams, ka to iemeslu dēļ, kurus uzrādīju šajā rakstā.