Diemžēl nepiemērotāka brīža jauna modeļa prezentācijai kā 1991.gads pēckara PSRS vēsturē nav bijis. Valsts bija uz sabrukuma robežas, un tai bija jātiek galā ar cita rakstura problēmām. Tomēr tā sanāca, ka "Rīgas autobusu fabrika" (RAF) prototipu "RAF Roksana" (rūpnīcas kods M1) tieši tad prezentēja tobrīd jau faktiski suverēnās Latvijas vadībai.
RAF: revolūcijas upuris (72)
Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad lielā valsts dzīvoja perestroikas jeb pārbūves gaidās, RAF sāka modeļa "2203" modernizēšanu. Pieprasījums pēc šā savā klasē vienīgā padomju automobiļa bija milzīgs, tiesa, arī trūkumu šajā divpadsmit sēdvietu auto bija neskaitāmi daudz. Ar "Volgu" maksimāli unificētais auto nebūt nevarēja lepoties ar piekares, stūres iekārtas un bremžu sistēmas ilgmūžību. Turklāt bremzes bija arī neefektīvas, kaut arī tām bija divi hidrauliskie pastiprinātāji.
Mironovs kopā ar tā laika RAF galveno konstruktoru Ivanu Daņilkivu nolēma pašos pamatos modernizēt arī bremžu sistēmu. RAF mikroautobusam tika uzstādīti pa diviem automobiļa "Niva" bremžu suportiem uz katra priekšējā riteņa un vakuuma pastiprinātājs līdzšinējā hidrauliskā pastiprinātāja vietā. Paralēli tika modernizēts arī stūres iekārtas dizains: atjaunotajam "RAF 2203" bija citādāks radiatora režģis, priekšējo durvju logi un spoguļi. Pēc visiem šiem uzlabojumiem 1986.gadā veiktie izmēģinājuma braucieni parādīja, ka auto patiešām ir kļuvis ne vien drošāks un izturīgāks, bet arī labāk vadāms.
Tikmēr valstī sākās cerību un grandiozu projektu laiki. Un pirmais kolektīvi ievēlētais RAF direktors Viktors Boserts teica: "Ko niekoties ar 20 gadus veca modeļa modernizēšanu, ražosim 21. gadsimta automobili!" Pēc jaunā direktora iniciatīvas tika sarīkots Vissavienības dizaina konkurss, kurā piedalījās vairāku padomju rūpnīcu speciālisti, tomēr uzvaras laurus plūca vietējie, RAF dizaineri.
Sākotnēji tika plānots automobilis ar priekšējo riteņu piedziņu, taču izvēle krita uz klasisko agregātu izkārtojumu, jo šādu auto būtu vieglāk sagatavot sērijveida ražošanai, par pamatu ņemot tobrīd pieejamās rezerves daļas. Rīdzinieka Vladimira Vasiļjeva zīmētajam prototipam M1 bija tobrīd modernākais Padomju Savienībā pieejamais dzinējs ZMZ-406 ar degvielas iesmidzināšanas sistēmu, McPherson piekare no reprezentatīvās "Volga GAZ 3105", stūres iekārta ar pastiprinātāju no "Ford", piecu pakāpju transmisija no UAZ. Pirmajā braucienā M1 devās 1990.gadā.
M2 projektu vadīja galvenā konstruktora vietnieks Romāns Popovs. M2 ("Stils") dizainu izstrādāja NAMI, bet maketu ZAZ, ar kuru RAF bija labas attiecības. 1993.gadā izgatavotajam "RAF Stils" bija tas pats ZMZ-406 motors, divu sviru piekare priekšā un "Mercedes-Benz" stūres iekārta.
Automobiļa izmēģinājuma braucieni tomēr nenotika. Tāpat kā citos sabrukušās PSRS uzņēmumos, arī RAF speciālisti aizgāja viens pēc otra un uzņēmums pamazām izmira. Tomēr, lai arī auto uz ceļa tā arī nekad nenonāca, tā virsbūves stingrība un izturība pret vibrācijām tika pārbaudīta. "Rīgas vagonu rūpnīcas" inženieri pierādīja, ka "RAF Stils" virsbūve bija uzkonstruēta godam.
"RAF Stils" bija neskaitāmās auto izstādēs, prese slavēja automobiļa progresīvo dizainu, taču līdz ražošanai, kaut nelielos apjomos, busiņam nonākt nebija lemts. Ražošanu pilnībā izvērst Latvijā toreiz bija neiespējami, bet par ārzemju izstrādājumiem brālīgās sabrukušās PSRS republikas neinteresējās, turklāt GAZ Krievijā tai laikā sāka ražot modeli "Gazeļ".
Tagad jau labu laiku RAF ir vēsture, taču, aplūkojot "Roksanu" un "Stilu", ir skaidrs: tie iederētos arī 21. gadsimtā.