"Naudasvakte" jeb kāpēc es vairs negribu būt godīgs autovadītājs

Sakrāt tik daudz soda punktus nav vienkārši. Lai salasītu bīstamu summu par ātruma pārsniegšanu vien, jābūt, pirmkārt, hroniskam neveiksminiekam un, otrkārt, bieži jāpārsniedz atļautais ātrums. Par braukšanu dzērumā laikam iešķiebj uzreiz astoņus, bet tas nav mans gadījums, jo braukšana dzērumā, manuprāt, ir noziedzīgs stulbums – vai stulbs noziegums. Tad vēl paliek ar 6 punktiem godalgotā agresīvā braukšana, par kuras „piesiešanu” tautā stāsta brīnumu lietas. Nav arī brīnums, ja vienīgais kritērijs ir policista viedoklis. Taču arī šādās izdarībās neesmu pieķerts, toties esmu bagātīgi iepazinies ar tām sadaļām, kuras paredz 4 soda punktus.

Aptuveni pirms trim gadiem stūrēju pa Liepājas ielu garām Stradiņu slimnīcai cerībā pirms dzelzceļa pārbrauktuves iešmaukt pa labi Atpūtas ielā un tālāk klusajā Pārdaugavā. Sajutis mašīnu rindā raksturīgo bremzēšanu, jau nojautu, kas noticis – pārbrauktuve ciet. Iemetis acis spogulī izdarīju to, ko biju vērojis šajā vietā notiekam diendienā, jo kādu laiciņu šajā rajonā mitinājos. Proti, izbraucu no rindas, kas tūdaļ laimīgi aiz manis saslēdzās (kā nekā, par vienu mazāk), apbraucu piecas – sešas automašīnas, un, nekā ļauna nenojauzdams, iegriezos savā Atpūtas ielā pa citu laipni atstāto spraugu. Nekādu niknu skatu, nekādas pīpināšanas vai žestu – jo kā jau teicu, tie, kas netaisās šķērsot pārbrauktuvi, tā dara ik dienas, lai „nekavētu pagastu” un velti neaizņemtu vietu rindā uz turieni, kur viņiem nemaz nevajag nokļūt. Tāpēc uz motocikla sēdošā policista žestu aiz stūra pat uzņēmu ar zināmu ziņkāri: „Nez, ko viņš grib?” Bet viņš gribēja pavēstīt, ka esmu pārkāpis CSN punktu 172.3*, kas paredz 40 latu naudas sodu un – johaidī – veselus četrus soda punktus!

Sašutumu izraisīja ne tik daudz pats fakts, ka tieku uz līdzenas vietas iesvētīts megapārkāpēju kastā, kā tas, ka protokola sastādīšanas laikā ērto manevru veica vēl pāris auto, uz kuriem jaunākais inspektors reaģēja ar vienaldzīgu „visus jau nenoķersi”.

Nezināšana neatbrīvo no atbildības, tomēr man nebija nodoma kļūt par upura jēru visu autobraucēju vārdā, tāpēc aizdevos uz Gaujas ielu 15 (Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde) iesniegt sūdzību. Ar ko parasti beidzas šis mēģinājums aizstāvēt savas tiesības labi zināms tiem, kas to darījuši. Vārna vārnai acīs neknābj. Kabinetos sēdošie policijas darbinieki ārkārtīgi negribīgi atzīst savu brīvdabā nodarbināto kolēģu paviršības vai pat kļūdas, un centīgi atrakstās ar garām vēstulēm, kuru saturs nedaudz līdzinās Windows 7 latviešu versijai: vārdus pa vienam saprotu, bet ko tie nozīmē kopā – ne visai.

CSN punkts 172.3, cepuri nost, tika izstrādāts ar cēlu mērķi - ar visu likuma bardzību vērsties pret troglodītiem tonētās mašīnās, kuri bandītu laikos mēdza apbraukt rindu un līst visiem priekšā pie barjeras. Taču šie laiki sen jau aiz muguras, neviens sen nav manīts tā darām, taču sodīt kādu vajag. Nelīdzēja un nelīdzēs arī argumenti, ka Liepājas ielā pirms pārbrauktuves ir krustojums, jo noteikumos „ir tā”.

Un kāda gan nozīme tam, ka acu priekšā „četrpunktu” pārkāpumu bez sirdsapziņas pārmetumiem izdarīja arī valsts policijas auto bez ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem.

Vasarās pārbrauktuves brīdinājuma zīme, aiz kuras jūs nopietni riskējat kļūt par CSN pārkāpēju, paslēpjas kupli salapojušajās liepās pie P. Stradiņa slimnīcas žoga, un jūsu svētais autovadītāja pienākums zīmi savlaicīgi iztēloties – jo pamanīt jūs to fiziski nespējat.

Un tā nu es laimīgi dzīvoju un braucu ar saviem 4 punktiem plus vienu par šaušalīgu ātrumu pilsētā 76 km/h aptuveni līdz pagājušajai ziemai. Ap to laiku Rīgas varasvīri bija aizsvilušies ar ideju pārvērst Rīgu par Kopenhāgenu, proti, velosipēdistu pilsētu. Visgarām Brīvības ielai tika iekārtots ilgi gaidītais velosipēdistu celiņš, bet tā krustojums ar Bērzaunes ielu (tā nogriežas pa labi aiz Gaisa tilta pirms bijušā VEF korpusa, ja brauc no centra puses), kļuva par pirmo piedauzības akmeni un nekonsekvences paraugu jaunā veloceliņa vēsturē. Vispirms tur aizliedza labo pagriezienu, tad atkal atļāva, visbeidzot paliekot pie risinājuma, kas gadiem ierasto braukšanu pa tilta apakšu padara pilnīgi bezjēdzīgu, un tagad jāblandās pa visu rajonu, lai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā. Lai kā man patīk braukt ar riteni, jaunais celiņš autobraucējiem tomēr sagādā galvassāpes.

Tumšā un slapjdranķīgā ziemas vakarā piestūrējis pie 4. un 16. trojelbusa galapunkta Brīvības un Šmerļa ielas stūrī, pēc ieraduma jau griezos pa labi, tikai pēdējā brīdī pamanot, ka „kaut kas nav tā”. „Kaut kas” izrādījās jauna luksofora papildsekcija, kura, dabiski, iedegas atsevišķi no zaļās pamatgaismas (tas viss tikai tāpēc, lai palaistu velosipēdistus, kuru, vēlā novembrī, paši zināt, ir tik biezs kā Vienības braucienā), otrkārt, pēc īsa darbība perioda izzūd pēc diviem tikpat īsiem zibšņiem.

Aiz e-talona distribūcijas namiņa maskējās svītrains auto, kam, kā zināms piemīt neizskaidrojama indeve parādīties vietās, kur beidzot salabots asfalts vai izmainīta satiksmes organizācija.

Uz jautājumu, kas ir bīstamāk – pabeigt iesākto manevru bez apdraudējuma sev un citiem satiksmes dalībniekiem vai bremzēt „grīdā” uz slidenas brauktuves riskējot iešļūkt krustojuma vidū, sekoja parastā morāle par uzmanīšanos utt.

Šoreiz dienas jeb vakara kārtībā bija Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa punkts 149.5.1.0**. Juridiski tas ikvienu, kas tovakar un vēl veselu mēnesi nogriezās pēc veca ieraduma, pielīdzināja kretīniem, kas tīšām un ar pilnu gāzi velk pāri krustojumiem pie sarkanās gaismas. Kretīni faktiski pat ir pārāki, jo tos noķer pagalam reti, kamēr papildsekciju nepamanījušas mammas ar diviem krēsliņos iesprādzētiem bērneļiem nekur aizbēgt nevar. Tomēr šoreiz manā fotokamerā ierakstītā situācija līdzēja pārrunās ar inspektoru Gaujas ielā, un apsprieduši vēl dažus Rīgas krustojumus, šķīrāmies ar minimālo sodu. Taču – ak vai, pa šiem gadiem biju aizmirsis (ja vispār to zināju), ka soda punktus piešķir CSDD, turklāt automātiski un, tā sakot, neklātienē, izvairoties no skaidrošanās ar autovadītājiem. Kā tas nākas, ka inspektors, piešķirot mazāko iespējamo sodu, nolemj, ka pārkāpums ir nenozīmīgs, bet soda punkti tik un tā tiek piešķirti pēc pilnas programmas? Inspektore, kas policijas pārvaldē pieņem sūdzības, tikai noplātīja rokas – punktus nepiešķiram mēs, neko nevaru palīdzēt. Var jau būt, ka šāds princips izslēdz korupciju, taču man kaut kā liekas nekorekti, ka par vienu un to pašu pārkāpumu puse soda tiek piespriesta Kārtības policijā, bet otra puse CSDD.

Pieņemu, ka Šmerļa ielas operācija arī bija iecerēta ar krietnu nodomu savlaicīgi ieradināt autobraucējus ievērot luksofora papildsekciju, pirms iestājas aktīva velosezona. Tomēr braucēji izrādījās apķērīgāki par delfīniem, un pat visdumjākie līdz nedēļas beigām aptvēra, kas notiek. Svītrainajai patruļmašīnai nācās pārvākties uz drošāku slēpni izbrauktuvē no T/C Alfa uz Šmerļa ielu, desantējot priekšējās līnijās atzaļumotu (t.i. atbrīvotu no zaļās signālvestes) darbinieku ar rāciju, kurš pavadīja aizraujošas stundas slēpjoties aiz telefona būdiņas un fiksējot arvien retākos pārkāpējus. Esmu pārliecināts, ka telefona būdiņai viņa vēl arvien pietrūkst.

Viena lieta ved pie citām. Likumā iekļautais noteikums par soda punktu dzēšanu matemātiski atbrīvoja no nepieciešamības apmeklēt to, ko sauc par apmācības kursiem ceļu satiksmes drošības jautājumos un drošas transportlīdzekļa vadīšanas jautājumos. Skaidri apzinoties, ka balansēju uz naža asmens, braucu kā pa jēlām olām. Apstājos pie krustojuma pie mazākajām aizdomām, ka zaļā gaisma tūdaļ nodevīgi pārtrūks. Pa Dienvidu tiltu braucu tik lēni, ka divreiz mani apdzina skūteris. No dzelzceļa pārbrauktuvēm izvairījos principā – tālāk no grēka, bet pa šoseju pie pirmās iespējas ļāvu braukt kādam citam. Tagad uz mani nikni skatījās, rādīja žestus un pīpināja, bet es to visu pacietu. Taču viss velti. Aizviņdien, izstāvējis lēnīgo rindu uz kreiso pagriezienu no Ulmaņa uz Vienības gatvi, piekalis skatienu pelēkam kā spainis Sharan dibenam, beidzot paveicu ilgi gaidīto manevru, un – jā... atkal gandrīz ar ziņkāri vēroju, kuru tad šoreiz izcels satiksmes pavēlnieks ar zizli. Varbūt pa spalvām dabūs tas motociklists, kurš pēdējā brīdī pamanījās apdzīt mani krustojumā? Nekā nebija! Tas atkal biju es. Policists laikam nolasīja neticību spriedumam no acīm, jo no slēpņa autobusa pieturā tika izsaukts kārtējais „atzaļumotais” un miglainajā momentfoto redzamais aģents, kura uzņemtajā kustīgajā miglas bildē, viņuprāt, slēpjās pierādījums APK punktam 149.5.1.0. Tas, ka pagriešanās brīdī neviens no luksoforiem no manas vietas vairs nebija redzams, protams, nebija arguments, un droši vien nebūs arī pēc sūdzības iesniegšanas. Man ir visas iespējas kļūt par savas profesijas kauna traipu un satiksmei bīstamu subjektu, ko vislabāk nelaist nevienas transporta vienības tuvumā.

Kā dziedāja Prāta Vētra, „ai nu lai.” Lai. Es tāpat kā daudzi pirms un pēc manis „pakasīšos”, varbūt piezvanīšu juristam (bet varbūt nē, jo dārgi un „ai nu lai”), un beigu beigās lēnprātīgi pakļaušos kādam no „ietekmēšanas līdzekļiem”... Par spīti holeriķa dabai un mūžīgai steigai es tomēr uzskatu sevi par godīgu autovadītāju. Nevis labu, bet godīgu. Es apstājos pie „zebrām” nevis tāpēc, ka tā vajag bet tāpēc, ka man tā patīk. Es nebraucu pāri līnijām, kur var skaidri saprast, ka to nedrīkst darīt, netaisu slalomu starp rindām uz Salu tilta, nesēžu astē 10 centimetrus no bampera, nenesos pa pilsētu kā ugunsdzēsējs un ārpus tās reti izlaužos no pieņemamā 100+ km/h ātruma limita. Bet nupat man vairs to negribas. Pēc CSDD ieceres soda punktu sistēma tika ieviesta, lai nošķirtu gadījuma pārkāpējus no ļaunprātīgiem likuma pārkāpējiem. Brīnišķīga iecere, taču pagalam neveiksmīgs piemērošanas mehānisms, turklāt faktiski veikts svešām rokām. Es vairs nepazīstu nevienu, kam nebūtu bijis vismaz viens soda punkts, izņemot savu sievastēvu. Taču viņš brauc vēl retāk un lēnāk nekā Romas pāvests savā papamobilī. Pārējie iekrituši svītraino Volvo ekipāžu prasmīgi izliktajās lamatās.

Sistēma padarījusi mani par teju bīstamu recidīvistu, faktiski neatstājot citu iespēju laboties kā atteikties no braukšanas vispār.

Jo es nevaru uzminēt, kurā pieturā atkal slēpjas izlūks Baltā josta, lai radioficētā depešā nostučītu mani virsaitim Sarkanajam Zizlim, kurš slēpjas aiz stūra un gatavo man dzeltenu bērza tāsi ar nelāgām ziņām. Ja jau tas (un jebkurš cits) krustojums ir tik bīstams, kāpēc „svītraino reiss” aizņem vietu svešā benzīntankā, nevis stāv lepns un pa lielu gabalu redzams tieši pie luksofora, ar visu savu izskatu un formu vēstīdams „Tev nebūs pārkāpt!” Kāpēc netiek vaktēti un sodīti tie, kas pa taisno nekaunīgi traucas pāri krustojumam pie sarkanās gaismas, faktiski piespiežot pretējā pusē gaidošos darīt to pašu? Tāpēc, ka pie mums kaut kā iegājies, ka svarīgāk ir nevis novērst pārkāpumu vai padarīt tā izdarīšanu neiespējamu, bet gan pieķert un sodīt. Un par to iekasēt naudu. Tāpēc, ka aiz formālām satiksmes drošības interesēm stāv „naudasvakte” (Cashspotting) un „punktuvakte” (Pointspotting), - tas pēc analoģijas ar kulta filmu Trainspotting, ko reiz latviskoja kā „Vilcienvakti”. Un tāpēc man neizturami gribas atmest pieklājībai ar roku, un braukt kā ienāk prātā – catch me if you can! Tikai es to nedarīšu, jo tad kļūšu par pagalam greizu spoguļattēlu policistam, kas slapstās autobusa pieturā un ar šo apkaunojošo izdarību nepadara satiksmi drošāku ne tik cik melns aiz naga.

^{*) Transportlīdzekļa vadītājam aizliegts apbraukt transportlīdzekļus, kuri apturēti pirms pārbrauktuves, ja kustība pāri dzelzceļa pārbrauktuvei aizliegta un apbraukšana saistīta ar iebraukšanu tajā ceļa pusē, kas paredzēta braukšanai pretējā virzienā;}

^{**) Par braukšanu, ja luksoforā deg aizliedzošais signāls, vai par nepakļaušanos satiksmes regulētāja signālam vai braukšanu virzienā, kas ir aizliegts ar satiksmes regulētāja signālu}