Nav iespējams noskaidrot, cik ilgi pasaulē pastāv mūzika, jo cilvēki to sāka pierakstīt tikai ap 14. gadsimtu pirms mūsu ēras. Lai arī pētniekiem ir izdevies atrast muzikālo kompozīciju fragmentus pat no tik sena laika, tomēr Seikila epitāfija ir unikāla ar to, ka tā ir senākā atrastā muzikālā kompozīcija pilnā apjomā.
Kā vēsta izdevums «All That Is Interesting», Seikila epitāfija radīta ap 200. gadu pirms mūsu ēras, iespējams, Senajā Grieķijā. Pateicoties, tam, ka epitāfija nav bojāta un ir saglabājusies pilnā apmērā, pētniekiem izdevies to gan iztulkot, gan konvertēt atskaņošanai ar mūsdienu mūzikas instrumentiem.
Par Seikila epitāfija izcelsmi pētniekiem ir dažas teorijas, proti, ir noskaidrots, ka inskripcijas uz akmens stēlas nosaukums ir «Seikils Eitirpei». Vēsturnieki uzskata, ka kāds antīkais komponists Seikils šo epitāfiju veltīja sievietei Eitirpei, iespējams, savai mirušajai sievai, jo epitāfija bija iegravēta uz akmens stēlas jeb kapakmeņa.
Otra iespējamā versija ir tāda, ka Seikils epitāfiju veltījis savai mātei, jo tās nosaukumu interpretēt var arī kā «Seikils, Eitirpes dēls».
Epitāfijas aptuvenais tulkojums no sengrieķu valodas ir šāds:
«Kamēr tu dzīvo, mirdzi,
Neļauj nekam sevi pār mēru saskumdināt.
Jo tava dzīve ir īsa
Un laiks pieprasīs savu nodevu.»
Līdz ar lirisko epitāfiju uz kapakmens iegravēts arī šāds teksts:
«Es esmu kapakmens, tēls. Seikils mani novietoja šeit kā mūžīgu, nemirstīgu piemiņas zīmi.»
Nav šaubu, ka šī lirika un kompozīcija ir sēru dziesma, ko uz akmens iegravējis kāds, kurš zaudējis sev mīļu cilvēku, tomēr sīkāka informācija par Seikilu joprojām ir neskaidra.
Neskatoties uz to, pētniekiem ir izdevies saprast un padarīt atskaņojamu melodiju, kas papildina vārsmas.
Akmens stēlu uz kura iegravēta Seikila epitāfija, pētnieki uzgāja 1883. gadā Turcijā.