Dzimumam nav nozīmes — izrādās, ka varmāka ģimenē var būt arī sieviete.
Mana vedekla ir čūsku vecene
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Irēnas kundze uzticēja RB savu bēdu stāstu par dēla ģimeni. Ja laulāto attiecībās parādās varmācība (vienalga, emocionāla vai fiziska), tad nav vērts gaidīt un jāšķiras, jo ātrāk, jo labāk, viņa uzskata. Taču dēls negribot, un tagad nācis klāt vēl viens «bet»…
Apstākļu sakritība un kļūdas audzināšanā
— Iespējams, ka daļēji pie pašreizējās situācijas pati esmu vainīga, — atzīstas Irēnas kundze. — Diemžēl apstākļi bija tādi, ka man nācās savu bērnu mazliet izlutināt. Bērnībā viņš daudz un smagi slimoja. Nu kā gan lai nepalutina! Tomēr lutināšanas dēļ bērns nekļuva niķīgs, nepateicīgs vai ļauns. Gluži otrādi. Priecājos, ka dēliņš auga mīļš un labestīgs, pat mušai viņš nespēja nodarīt pāri. Vienīgi patstāvīgāks un izlēmīgāks gan varēja būt, bet, tā kā līdz pat vidusskolai es viņu vienmēr pavadīju līdz skolai un pēcpusdienās sagaidīju, lai aizvestu uz mājām (bija svarīgi nepieļaut, ka viņa veselība tiek apdraudēta), tad cits iznākums jau nemaz nevarēja būt. Šai ziņā mums bija lielas problēmas, jo viens pats neko būtisku izlemt viņš nespēja pat tad, kad mācījās augstskolā. Labāk tā, nekā pārsteidzīgi, neizsvērti lēmumi, ko pēc tam nākas rūgti nožēlot. Citādi gan mums nekādu domstarpību nebija. Dēls labi mācījās, bija punktuāls, centīgs, nesmēķēja, nedzēra, ar meitenēm apkārt nedauzījās. Arī veselības problēmas maz pamazām atkāpās. Skaidrs, ka tādus cilvēkus darba devēji spēj novērtēt — uzreiz pēc augstskolas beigšanas viņš atrada labu darbu. Nu varēja domāt par ģimenes dibināšanu, bet kautrības un neizlēmības dēļ dēlam ar privāto dzīvi galīgi neveicās. Nesapratu, kur tie skuķi skatās un ko šiem vajag, ka manu Andrīti neredz. Baidījos, ka uzradīsies kāda «špidrilka» un viņu nocopēs. Ak jā, aizmirsu pateikt, ka ar Andra tēvu mēs nedzīvojām kopā, izšķīrāmies, kad dēliņam vēl nebija pat gadiņš. Viņš par mums galīgi nelikās ne zinis, bet vecumdienās, kad pašam veselība sāka šķobīties, pēkšņi atcerējās, ka kaut kur Rīgā ir pieaudzis dēls. Teicu dēlam, lai viņš labāk liekas mierā un nesaistās ar cilvēku, kuram līdz šim viņš nav interesējis, bet Andris atbildēja, ka esot žēl. Lai vai kāds, bet tomēr tak' skaitās miesīgs tēvs. Vārdu sakot, kad pēc smagas operācijas Andra tēvs bija mazliet atžirdzis, sadomāja sarīkot dzimšanas dienas ballīti. Skaidrs, ka lūgto viesu sarakstā es nebiju, toties dēls — izaudzis smuks kā bilde, izglītots un materiāli patstāvīgs — gan. Acīmredzot gribēja visiem palepoties, lai gan viņa nopelnu pie dēla audzināšanas un skološanas taču nebija itin nekādu. Bet, kā saka, uz pieres jau nevienam nopelni nav rakstīti…
Vedekla — čūska
Nu, aizgāja uz to ballīti. Atnāca mājās tāds dīvains. Prasu, kas vainas. Tēvs esot iepazīstinājis ar sava drauga meitu, ļoti esot iepatikusies. Glīta un gudra, lai gan ap trīsdesmit (Andrītim tad bija 31 gads), bet vēl neprecēta… Nezinu, kāpēc, bet pēkšņi sirds ietrīsējās nelabās nojautās. Mātes sirdi jau neapmānīsi — tā pa gabalu nojauš briesmas. Tā arī bija. Nepagāja ne pusgads, kad Andris un Nata (īstajā vārdā Natālija) nolēma apprecēties. Sākumā Nata pret mani bija ļoti laipna, varētu pat teikt, ka luncinājās, bet, kad laulības gredzens jau bija pirkstā, atklājās viņas īstā daba. Indīga čūska ar vardarbīgām tieksmēm! Mans dēls tika burtiski pataisīts par neko. Ārprāts, šito sievišķi! Sāksim ar to, ka vedekla uzreiz pateica, ka turpmāk visas naudas lietas ģimenē būs viņas ziņā. Algas dienās Andrītis visu nopelnīto nesa mājās un godīgi nolika sieviņai priekšā. Bet šai vēl maz, sāka pārmest, ka viņš par maz pelnot. Arī ar ēst gatavošanu vedekla pārāk neaizrāvās, tāpēc dēls ļoti bieži bija spiests gatavot sev pats. Centos kaut kā izpalīdzēt, šad un tad aiznesu dēlam kādu kotletīti vai karbonādi, bet Nata strupi noteica, lai nenesot — viņiem nekā nevajagot. Skatos: dēliņš pavisam izdilis. Sāku viņu pa kluso piebarot, ciemos nācu tad, kad vedeklas nav mājās. Reiz atnāku un neticu savām acīm: mans dēliņš gludina savas sievas vešas, kamēr «gaspaža» pie draudzenēm ciemojas. Teicu, ka tālāk tā nevar iet, bet Andris, labā sirds, viņu vēl aizstāv: neesot viegli visu nedēļu strādāt un sestdien, svētdien vēl vergot pa māju. Vai tad viņš pa nedēļu atpūtās? Nē, bet viņam negriboties ar sievu strīdēties, tāpat jau pēdējā laikā ejot pa māju kā pūķis un, ja kas laikā neesot izdarīts, tad kliedzot un lamājoties tā, ka kauns no kaimiņiem. Vakar viņš esot netīšam piededzinājis vakariņas, un sieva nosaukusi viņu par… nu, vārdu sakot, par nekam nederīgu cilvēku. Vai tad tā ir dzīve? Bet Andrītis kā noburts: es viņu mīlu, es viņu mīlu… Pirms pāris nedēļām zvanu dēlam un izvaicāju, kā iet. Esot paņēmis slimības lapu, it kā nokritis un salauzis roku. Tikai vēlāk dēls izstāstīja, ka Nata esot viņam iesitusi un pagrūdusi pret sienu, bet viņš zaudējis līdzsvaru un nelaimīgi nokritis. Cik tur vajag — kauls pušu! Atklājās, ka pēdējā laikā roku palaišana Natai esot iepatikusies un viņa ne vien ar vārdiem, bet arī ar darbiem sākusi dēlu tiranizēt. Prasu: kāpēc nesit pretī, ja tev dara pāri. «Mamm, viņa taču ir sieviete…» Andris saka un atklāja man noslēpumu: Nata esot stāvoklī. Paliku mēma. Mazbērnu no tādas čūsku vecenes un varmākas negribu. Ko lai dara? Dēls no sievas nešķirsies, it īpaši tagad.